et-lv.hyp

Apsveicu mūsu kolēģi, igauņu, latviešu un arī lībiešu kontaktpētnieku Lembitu Brīvo Latvijas un Igaunijas Ārlietu ministriju valodas balvu saņemšanā!
Apsveicam nesen ievēlēto Igaunijas prezidentu Alaru Karistu, kādreizējo Tartu Universitātes rektoru, kurš kā Latvijas Tautas muzeja direktors joprojām ir arī lībiešu mantojuma turētājs!
Laimonis Rudzītis – Rīgas lībiešu pēctecis – 115!
Mēness lieta – Lībiešu vasaras universitāte un Lāču ozols
Lībiešu vasaras universitātē, kas notika 2013. gadā, tradīcija ir dalībnieku kopīga fotogrāfija Lībiešu pludmalē pie slavenā Lāču ozola.
No 2021.gada 30.jūlija līdz 8.augustam Košragsā notika jau trešā Lībiešu vasaras universitāte, kuru organizēja UL Lībiešu institūts sadarbībā ar Tartu Universitāti.
Lībiešu vasaras universitātē dalībnieki tikās ar lībiešu runātājiem, iemācījās lībiešu valodu, lībiešu vēsturi un kultūru, kā arī šodienas situāciju; viens no jautājumiem bija arī lībiešu pēdējā vēsturiskā atrašanās vieta – Lībiešu pludmale, kas tieši tāpēc kļuva par Lībiešu vasaras universitātes norises vietu.
Jau no pirmās Lībiešu vasaras universitātes, kas notika 2013. gadā, tradīcija ir dalībnieku kopīga fotogrāfija Lībiešu pludmalē pie slavenā Lāču ozola.
Lāču ozols vismaz divus simtus gadu ir bijis Vaides ciema Lāču saimniecības gods un lepnums.
Nika Polmanis (1823), pirmais lībiešu valodas skolotājs ar speciālu izglītību, dzimis Lāču saimniecībā; kopš 19. gadsimta 60. gadiem ģimene Launičs, kura pārstāvis Andrejs Launičs rakstīja par lībiešu kāzu un dzīves komēdijām 19.gadsimtā. Lāču mājā darbojas arī lībiešu sākumskola (1923-1937).
1930. gadu beigās Lāži kļuva par saimniecības īpašnieks Alfons Bertholds (1910–1993) – zvejnieks, lībiešu dzejnieks un lībiešu folkloras zinātnieks, kā arī pašlaik dzīvo Lāži ozola tuvumā Bertholdu ģimene.
Lībiešu vasaras universitāte ir cauri, bet kādu brīdi no tās var redzēt Latvijas televīzijā.
Vēlreiz – liels paldies visiem dalībniekiem un atbalstītājiem – Tartu Universitātes ASTRA projektam PER ASPERA, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijai, Latvijas Universitātei un citiem draugiem.
Īpašs paldies Talsu TV par sirsnīgo tikšanos, kā arī Marc Daniel Skibsted Volhardt, Wind Wind and Miina Norvik par atmiņām.
Rīt Koštrõgā sāksies jau trešā Lībiešu vasaras universitāte!
Mēneša lieta – Kolkas neeme ugunstorņa dzīvojamā ēka
Laikrakstā "Ilustrēts Junioriem" Daniels Skulte vaicā: "Vai lībiešu valoda joprojām ir dzīva?" ar Lībiešu institūta palīdzību laikraksts stāsta par lībiešu valodu mūsdienās un pagātnē, kā arī par tām lietām, kas ir līdzīgas lībiešu un latviešu valodā.
Liels paldies par jautājumu, Daniel!
Jauku Jāņu vakaru un Jāņu dienu!
Saruna ar Helmī Stalte
Bagātīga pludmale – tiksimies Mazirbē (Mazirbes)!
Apsveicu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienu!
Liels paldies visiem, kas pirms 30 gadiem balsoja par neatkarības atjaunošanu, bet īpaši kādam no tiem – lībietim Ilmāram Geigem.
Latvijas Universitātes profesora Janīna Kursīte un viņas ģimenes sveiciens visiem igauņiem.
Latvijas Universitātē tapusi Renātes Blumberga grāmata par Lībiešu tautas namu.
Apsveicu jaunāko lībiešu garīgās mantojuma kolekcijas direktoru Tõnis Lukasu!
Mēness lieta– lielformāta (122×207 cm) Nika Polmaņa portreta režisors Uģis Olte no jaunās filmas “Upurga”.
Publicēts DHN2020 konferences rakstu krājums.
Tur var lasīt arī UL Lībiešu institūta zinātnieku Valta Ernštreita un Gunta Kļava rakstu “Lībiešu aizvešana digitālajā telpā”, kas stāsta par digitālajiem resursiem un to, kā tie var palīdzēt apdraudētajām valodām un kultūrām.
Karls Pajusalu radio runā par Ludzas igauņu valodu.
UL Lībiešu institūta zinātniskais asistents Elvīra Kalniņa un Annija Lazdiņa piedalījās Zinātnieku naktī un runāja par savu darbu un pētījumu.
Laba iekštelpu diena, mīļa Latvijas valsts!
Šodien lībieši pamodina putnus.
Klausieties tradicionālo lībiešu putnu pamodināšanas dziesmu lībiešu dzejnieka un kultūras turētāja Pētera Damberga priekšnesumā!
Pirms 101 gada dibināta Mātes biedrība, kuras pirmā izdotā grāmata bija pirmā laikmetīgā grāmata lībiešu valodā – Pirmā lībiešu lasāmgrāmata!
Apsveicu!
24. martā humanitāro zinātņu digitālo resursu izmantošanas iespēju seminārā UL Lībiešu institūta pārstāvji runā par saviem izstrādātajiem resursiem lībiešu valodai un kultūrai.
Ja mēs nevaram doties uz Kolku, Kolka nāks pie mums!
UL Lībiešu institūts piedalās debatēs par pamatiedzīvotāju jautājumiem – 2. diena.
UL Lībiešu institūts piedalās debatēs par pamatiedzīvotājiem.
Rīt uzstāsies arī lībieši.
UL Lībiešu institūta zinātnieka Uldis Balodis grāmata “Lūču kiele lementar. Ludzas igauņu valodas ābece” – 2020. gada labākā humanitāro zinātņu grāmata Latvijas Universitātē!
103! Apsveicu dzimšanas dienu, mīļā Igaunija!
Somu valodas zinātnieka Vilho Setälä 1912. gadā uzņemtās lībiešu fotogrāfijas tagad arī izskatās krāsainas.
Paldies Twan Gosen par krāsošanu.
Kurzemes plānošanas reģiona attīstības programmas 2021-2027 apspriešanas grupā UL Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits runā par kurzemiešu valodas un garīgā mantojuma saglabāšanu un izmantošanu, kultūras pieejamību reģionā un digitālo resursu izmantošanu.
LSM: “Lībiešu valodai ir jāatdzīvina” ir jāglābj visdraudīgākā Eiropas valoda!
Meklējot pazudušos vārdus: UL Lībiešu institūta zinātnieks Uldis Balodis no valodas, dzīves Arizonas un sev.
Starptautiskajā dzimtās valodas dienā skan arī lībiešu valoda!
Šogad par Somijas kultūras galvaspilsētu Igaunijā atrodas Abja-Paluoja.
Ko saka dzīvnieki?
Dziedi līdzi un māci lībiešu valodu!
Bezkartes no nosaukumiem lībiešu valodā.
Ir rīts
UL Lībiešu institūta jaunais projekts lībiešu valodas apguvei.
Šodien pirms 30 gadiem tika izveidots lībiešu kultūras vēsturiskais rajons "Līviešu pludmale" - pirmā lībiešu aizsardzībai izveidotā valsts iestāde Latvijas vēsturē (slēgs 2003. gadā).
Mēness lieta – Lielirbes (Lielirbes) ciema iedzīvotāju deklarācija Lielirbes skolas saimniekam.
Atbildot uz UL Lībiešu institūta pieprasījumu, tika izveidota Braļa vēstule, un vēlreiz pateicos Harris Mowbray!
UL Lībiešu institūta zinātnieks Uldis Balodis ir nominēts par lībiešu valodas atbalsta sastādīšanu Latvijas kultūras balvai “Bonuks 2020”.
Skaitļi
Valsts Prezidents ir atbalstījis vairākus UL Lībiešu institūta priekšlikumus par "Latvijas vēsturisko zemju likuma" projektu.
No 4. janvāra Latvijas Radio 3 programmā skanēs jauna pozīcija “Vai zināt?”, kur trešdienās dzirdēs arī stāstus par lībiešiem!
Ceturtais stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai zināt, kāpēc Lībiešu festivāls vienmēr tiek rīkots augusta pirmajā sestdienā?”
Kad es došos uz jūru
Trešais stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai jūs zināt, ka mēs visi nedaudz prasām lībiešu valodu?”
Lībiešu valodu var redzēt aizvien vairākās Latvijas valsts vietās.
Te ir Kolkas lībiešu biedrības norāde Kolkas ciema centrā.
Veidotāji
Otrs stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai jūs zināt, kāpēc somi, igauņi un lībieši, dzirdot to pašu melodiju, piecelsies?”
Lībiešu valodu var redzēt aizvien vairākās Latvijas valsts vietās.
Te ir Mērsrags valdošā būvējamā tirgus.
Paldies, Mērsrags informācijas centrs!
Mēness lieta – Viktors Bertholds – lībietis, zvejnieks, ārstētājs – 100
No 4. janvāra Latvijas Radio 3 programmā skanēs jauna pozīcija “Vai zināt?”, kur trešdienās dzirdēs arī stāstus par lībiešiem!
Pirmais stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai zināt, ka Eiropas Savienībā visdraudīgāko valodu atradīs Latvija?”
Projekts „Atbalstīt lībiešu valodu un mācīties lībiešu valodu”, lībiešu ceļojums uz UNESCO un vietējo valodu desmitgadi.
Šodien 900 sekundes – Latvijas Universitātes Lībiešu institūts.
Krāsas
No projekta “Laucīt līdzi un iemācīties lībieti!”
Dziedi līdzi un māci lībiešu valodu! UL Lībiešu institūta jaunais projekts lībiešu valodas apguvei.
Latvijas Universitātes Lībiešu institūts vēlas visiem priecīgu Ziemassvētku dienu un laimīgu Jauno gadu!”
ZINĀTS: Lībiešu materiāli Somijas kolekcijās.
Somijas mantojuma aģentūra atver savas kolekcijas (arī lībiešu mantojuma kolekcijas) publiskai izmantošanai!
Tiek rakstītas jaunas dziesmas lībiešu valodas apguvei!
Apsveicu dzimšanas dienu, mīļā Somija!
Mēness lieta – Kārlis Stalte apliecinājums naudai, ko viņš saņēmis no lībiešu valodā tulkotā “Ūž Testament” (Jaunais testaments) 42 eksemplāros, kurus Lībiešu savienība nopirkusi Ziemassvētku dāvanas.
26.novembrī par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondentu tika ievēlēts UL Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits.
Apsveicu Latvijas Republikas 102. gadadienu un Latvijas karoga 97. gadadienu!
Ražojums: Alkšņa Veinberga.
Dzejoļu krājums “Trilium” saņēmis Somijas-ugri Rakstnieku savienības un cilšu tautas programmas literatūras balvu dzejoļu kategorijā.
Balvu piešķir kopš 2007. gada.
Mēness lieta – foto no 1939. gada 6. augustā notikušā Lībiešu tautas nama atklāšanas ceremonijas, kurā tika iekļautas divas izrādes.
Fotogrāfijā redzami abās izrādēs piedalījušies aktieri, bet par izrādēm var uzzināt vairāk kukaiņu ieraksta aprakstā.
9. novembrī Igaunijas Literatūras muzejā tiks svinēta Latvijas Tautas dzejas arhīva dibinātāja Oskara Looritsa 120. dzimšanas diena.
Oskars Looritss bija arī lībiešu folkloras kolektīvs un pētnieks.
Setu Institūtam šodien ir 5. dzimšanas diena!
Apsveicu!
UL Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits dzimtās valodas dienā Helsinkos runā par lībiešiem.
Video no Ventspils Lībiešu kultūras dienām 2020.
Laipni lūdzam portālu livones.net par lībiešu kultūru, valodu un vēsturi!
Otra svarīga daļa ir bibliotēka, kurā ir kvēlspuldzes ar pantiem, saitēm un video par lībiešiem.
Priecājos izmantot atjauninātu portālu!
Lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji Baltijas jūras somu tautībās, kuriem ir bijusi liela ietekme uz mūsdienu latviešu valodas un kultūras attīstību.
Latviešu valoda radās, saskaroties ar lībiešiem un vairākām senajām baltkrievu tautām – latgaliešiem, semigaļiem un kuuriešiem, un tās unikālas īpašības radās tieši šīs savstarpējās ietekmes dēļ.
Lībiešu valodas ietekme ir caurspīdīga arī Latvijas tradicionālajā un mūsdienu kultūrā, no folkloras līdz pavārmākslai.
Šī iemesla dēļ tradicionālā lībiešu kultūra pieder Latvijas kultūras kanonim, un lībiešu tradīcijas nozīme Latvijas identitātes veidošanā tiek uzsvērta arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.
Lībieši ir spējuši saglabāt savu valodu un kultūru līdz šodienai un pastāvīgi to ir attīstījuši kā daļu no mūsdienu Latvijas kultūras telpas.
Lībiešu valoda ir ukraiņu valodas rietumu jūras somu valodas grupas valoda, atšķirībā no latviešu valodas, kas ir Indoeiropas valodas baltu valodas grupas valoda.
Lībiešu tuvākās radinieku valodas ir igauņu, somu un ganu valoda, kā arī lībiešu, ungāru, mordva un citas ukraiņu valodas.
Lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO pasaules apdraudēto valodu atlasē kā ārkārtīgi apdraudēta valoda.
Lībiešu valodas statusu Latvijā nosaka Valsts valodas likuma 4. pants: “Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pamatvalodas (autovalodas) saglabāšanu, saglabāšanu un attīstību.”
Kopš 2009. gada lībiešu valoda kā daļa no tradicionālās lībiešu kultūras ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Vēl 19.gadsimta beigās vēl bija aptuveni 3000 lībiešu runātāju, 20.gadsimta vidū to skaits bija samazinājies līdz aptuveni 1500 runātāju, un līdz šim pasaulē ir tikai 30 cilvēki, kas spēj komunicēt lībiešu valodā.
Visu laiku aug arī to skaits, kas ir iemācījušies lībiešu valodas pamatus.
Zināšanas par lībiešiem un lībiešu prasme ir svarīga, lai izprastu latviešu valodas būtību, jo abas valodas, dzīvojot kopā, ir ietekmējušas viens otru.
Kaut arī lībiešu valodas runātāju ir maz, šī valoda ir svarīga urāļu valodas pētniekiem, jo tā ir unikāla un tajā ir daudz senu īpašību.
Arī pašu lībiešu valodas prasme ir svarīga, jo tieši lībiešu valoda vienmēr ir bijusi viņu identitātes pamatā.
Pašlaik lībiešu valodu var apgūt paši, kursos un nometnēs, kā arī dažās universitātēs.
Cerams, ka nākotnē lībiešu valodu varēs apgūt arī tiešsaistē.
Lībieši ir unikāli ne tikai savas valodas un vēstures ziņā, bet arī sava bagātīgā garīgā mantojuma dēļ.
Lībieši arī mūsdienās ir turpinājuši attīstīt savu kultūru – mākslu, mūziku un literatūru, kuras saknes ir gandrīz 200 gadu atpakaļ.
Vairāk informācijas par mūsdienu lībiešu kultūru skatiet mūsdienu kultūras sadaļā.
bibliotēkai apkopota visa publiski pieejamā informācija par lībiešiem.
Šeit atrodami dažādi pētījumi, kas saistīti ar lībiešu vēsturi un kultūru (latviešu valodas pētījumi atrodami portālā lingua.livones.net), grāmatas, tiešsaistes resursus, video u.c.
Rubrika papildināta ar kārtējām publikācijām un jaunumiem.
Enn Säde “Lībiešu stāsti” filmēta 1988.-1990. gadā.
Tajā piedalās Oskars Stalte, Elfrīda Žagare, Alfons Bertholds, Paulīne Kļaviņa, Andris Zēbergs un Irma Fridrihsone.
Filmā tiek izmantoti Igaunijas Filmu arhīva un Igaunijas Televīzijas arhīva materiāli.
Scenārija autors un režisors bija Enn Säde, operators Agu Ruus.
Lībiešu dziesmas (Lībiešu dziesmas) ir pirmā Latvijā celtā dokumentālā filma par lībiešiem.
Filma ir tā autora, režisora un operatora Andris Slapčs diplomdarbs Pārvienības Nacionālajā kino institūtā.
Latvijas Televīzijas filma “Lībiešu krastmalā” demonstrē Kurzemes lībiešu ikdienas dzīvi 1960. gados.
Filmā redzami vairāki labi zināmi lībieši (Hilda Grīva, Katrīna Krāsona un citi).
Filma galvenokārt ir lībiešu un igauņu valodā, tajā skan arī tautasdziesmas un modernāki lībiešu skaņdarbi.
Filmas režisors ir Endels Nõmbergs, scenārija autori – Edgars Vērsis un Ansis Vists.
Viktors Bertholds – lībietis, zvejnieks, ārstētājs – 100
Viktora Bertholdsa (1921–2009) ģimene bija pēdējā, kur katru dienu runāja lībiešu valodā, vismaz līdz brīdim, kad viņa sieva Marta (dzimis 1925–1994) vēl bija dzīva. V. Bertholds bija arī viens no tiem, kuru apmeklēja igauņu un somu zinātnieki un pēdējais cilvēks, ar kuru bija iespējams brīvi runāt lībiešu valodā Lībiešu piekrastē.
2021. gada 16. janvārī svinēsim Viktora Bertholdsa 100. dzimšanas dienu.
Lielāko daļu savas dzīves Viktors Bertholds pavadīja Kolkā.
Lībiešu lietas viņš sāka risināt vēlāk, kad lībiešu runātāju bija ļoti maz palikuši un katra valodas pratēja vērtība bija stipri palielinājusies.
1990. gadu sākumā Viktors un Marta vīra kolēģiem mācīja lībiešu valodu.
Kamēr Viktoram vēl bija spēks, viņš vienmēr bija katru augusta pirmo sestdienu Lībiešu festivālā Mazirbē.
Viktors Bertholds dzimis 1921. gada 16. janvārī Kārlis un Marija Bertholds ģimenē Vaidesā, Žonakā.
Žonaka bija mājvieta vismaz sešām lielām un stiprām lībiešu Bertholdistes ģimenes paaudzēm, un no šīs ģimenes ir pieraduši daudzi svarīgi lībiešu kultūras veidotāji.
Viktors un viņa brālis Alfons Bertholds (latviešu dzejnieks un folkloras stāstītājs), kas auga stingrā lībiešu ģimenē, visu mūžu turēja lībiešu valodu dzīvē.
Mūsdienu labākie lībiešu valodas runātāji ir tieši Bertholdsites ģimenes pēcteči.
Kārlis un Marija Bertholds ar savu veco dēlu Alfonu Vaidesā, Žonakā, aptuveni 1920. gadā.
Lai arī uz papīra Viktora un Marta Bertholdsa ģimene bija pēdējā ģimene, kas ikdienā savā starpā komunicēja lībiešu valodā Lībiešu krastos, neviens no šiem bērniem nemāca lībiešu valodu.
Meita Ārija Bertholde, kura 1995. gadā kopā ar meitu Baibu pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, atgādināja:
Mēs katru dienu mājās runājām par lībiešu valodu.
Pat ja vecāki negribēja, lai bērni saprastu viņu stāstu.
Es gribēju iemācīties lībiešu valodu.
Pašlaik es zinu tikai dažus vārdus, un dažas dziesmas ir arī vēl atmiņā.
Padomāju, ka varēju lasīt, jo atceros, kā māte mani mācīja lasīt burtus.
Kad vaicāju mātei, kāpēc viņai valoda netika mācīta, viņa atbildēja, ka tā ir neatzīta valoda, ko nedrīkst mācīt.
Viktors un Marta Bertholds lībiešu valodas stundas laikā Kolkas sākumskolā 1990. gadu sākumā.
2008. gada vasara bija pirmā, kur Viktora sēdvieta Lībiešu festivālā palika tukša.
Viktors Bertholds atkāpās 88 gadu vecumā 2009. gada 23. februārī.
Viņš atpūšas Kolkas kalnā.
Viktors Bertholds no Žonakas saimniecības un Paulīne Kļavina Lībiešu tautas nama 50 gadu jubilejas svinēšanā Mazirbē 1989. gada 5. augustā.
Izmantotie materiāli:
Šuvcāne B. „Sauc par Vaidi manu ciemu.” R., Latvijas avīze, 2015. 306.–311. lpp.
Saruna ar Viktoru Bertholdu Kolkā 2003. gada augustā.
Videoieraksts.
Saglabāts LFK palīgs Aldis Pūtelis.
Ārija Bertholda vēstules Baibai Šuvcānai 2014. gadā.
TREŠO DIENĪBU VĒRTĒJAM
5.novembrī notika Lībiešu biedrības un Lībiešu kultūras centra (Līvu kultūras centra) valdju kopsapulce, kurā tika runāts par portāla livones.lv piedāvātajām iespējām lībiešu valodas lietošanā un popularizēšanā.
Abas organizācijas uzskatīja, ka vietnes reorganizācija un paplašināšana ļauj ne tikai apmainīties ar domām un jaunumiem lībiešu valodā, kā arī apsveikt apsveikumus un ziņas, bet arī sarunāt savā starpā "Livones.lv" čatā.
Tādējādi pēc LKS iniciatīvas tika pieņemts lēmums, ka no 25. novembra katru trešdienu vakarā no plkst.20.30 uz stundu tiks runāts lībiešu valodā.
Par Moderatoru ievēlēts Valts Ernštreits.
Portāla Livones.lv kopienas nodaļa.
Saruna ir pieejama portāla kopienas sadaļā. Saimniecības nodaļas izveidošana tika atbalstīta Nordplus programmā.
2011 - LĪDZEKĻA UN KULTŪRAS GADA
Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība un Lībiešu kultūras centrs (Lībiešu kultūras centrs) ir pieņēmis lēmumu 2011. gadu pasludināt par starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu.
Iemesli tam ir gan kultūrvēsturiski, gan svarīgi, gan aktuāli, jo 2011. gads izceļas ar vairākiem unikāliem notikumiem.
2011. gadā 150 gadus pēc pirmā lībiešu valodas gramatikas un vārdnīcas iznākšanas Pēterburgā (A. J. Sjögrena un F. J. Wiedemana kopīgais darbs) darbs attiecās arī uz pirmajiem lībiešu folkloras, dzejas un garīgo tekstu piemēriem.
90 gadi piepildās kopš pirmās grāmatas par lībiešu valodu iznākšanas – Lībiešu pirmā lasāmgrāmata (Pirmais lībiešu lasāmgrāmata). Ar to Akadēmiskā Mātes valodas biedrība sāka savu redakcionālo filmu sēriju.
Pirms 80 gadiem Somijas Akadēmiskās cilts kluba (Akateeminen Heimoklubi) atbalstam sāka iznākt pirmais periodiskais izdevums lībiešu valodā – laikraksts Līvli.
Pirms 75 gadiem lībietis Kōrli Stalte pēc Akadēmiskās dzimtās valodas biedrības pasūtījuma sagatavoja pirmo lībiešu valodas palīgu, kura rokrakstu pirms pieciem gadiem atrada Igaunijas Valsts arhīvā.
Pirms 20 gadiem Latvijas valsts kultūrvēsturiskā teritorija tika dibināta Lībiešu jūrmalā (Lībiešu pludmale). Latvijas Republikas likumā Lībieši “No Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvas attīstības un tiesībām uz kultūras autonomiju” tika atzīti par Latvijas pamatiedzīvotājiem.
Tāpat 2011. gadā apritēs pieci gadi kopš portāla livones.lv darbības uzsākšanas, un tas ir vienīgais plašsaziņas līdzeklis, kas sniedz informāciju lībiešu, latviešu, angļu un daļēji arī igauņu, kā arī somu valodā.
Lībiešu valoda un kultūra nav tikai vēsturiska vērtība, ko sedz gadsimtu un gadsimtu putekļi.
Tas joprojām ir nozīmīgs pētniecības un atklājumu avots, kas bagātina mūsdienu kultūras dzīvi un sniedz atklājumus, kuriem ir ne tikai zinātniska, bet arī praktiska nozīme.
2011. gadā iznāks Igaunijas līdz šim apjomīgākā lībiešu-latviešu vārdnīca.
To radījis mūsdienu izcilākais lībiešu valodas pētnieks prof. em. Tiit-Rein Viitso, izmantojot dažādas lībiešu teksta kolekcijas, kuru pamatā ir dažādi lībiešu teksta paraugi, tostarp lībiešu Pētera Damberga savāktie materiāli.
Jaunā vārdnīca, kurā ietilpst arī lībiešu gramatika, būs piemērots lībiešu valodas mācību līdzeklis ar autentiskiem paraugiem.
Šī gada 10. decembrī Tartu Universitātē filoloģijas doktora grāds Valts Ernštreits tika aizsargāts ar pētījumu “Lībiešu valodas attīstība”. 2011. gadā, pamatojoties uz šo doktora darbu, tiks publicēta grāmata par lībiešu valodas avotiem.
Latvijā un Igaunijā tiek rīkotas starptautiskas zinātniskas konferences, semināri, izstādes un citi pasākumi.
Lībiešu valodas un kultūras gada galvenie sadarbības partneri no Starptautiskās Lībiešu Draugu biedrības un Lībiešu kultūras centra Igaunijā ir Fenno-Ugrijas institūts, Tartu Universitāte, Igauņu valodas institūts un Mātes valodas biedrība, Latvijā – Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas valodas aģentūra, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs u.c. institūcijas.
Pasākumu koordinators Latvijā ir Valts Ernštreits, Somija - Tapio Mäkeläinen un Igaunijā - Tuuli Tuisks.
Profesora Mati Hindi apsveikums Starptautiskajai lībiešu valodas un kultūras gada konferencei 25.11.2011. Tartu
Manas domas šodien ir par jūrmalu un tiem, kas uzskata lībiešu valodu par dārgu.
Lai viņi visu mūžu labi.
Lietas ir sarežģītas, un jā, bet mēs negribam aizmirst lībiešu valodu.
Visu labu novēl jums visiem – Mati Hint.
Publicēts ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.
PROFESSOR MATI NOVĒRTĒJUMS
Mūsu bērniem ir jāņem viņus no vecās galvas arī rūpēties par viņu.
Viņš ir mēģinājis atturēties no parastas valodas.
noturēt
Tu turies projām no mana ceļa.
Viņš tur sevi kā ar zobiem.
turēt bērnu
Es turēju visus vienā virzienā: gan talli, gan suni.
Turi acis!
gaida kā rīta saule
Ko tad vairs gaidīt.
Viņš nemaz negaida.
Viņš gaida bērnu, ka viņš nāks.
Viņš gaida toņus.
Visiem ir gaidītāji.
rīta laiks
brokastīm
vīnogs
oot-oot
Alus arī ir putas, sāk putot.
Puto, lai putas būtu, lai tās būtu putas.
Es iešu kopā.
Iet uz šo mērķi!
Durvis vienmērīgi pārvietojas uz aizmuguri.
Vējš tāpat kustina durvis, kamēr noslīkst.
ēna puse
zem koka ēna
No dienas ir ēna.
Tikai es te vēl aizmirsīšu.
Tas ir dzīvnieka nogurums.
zvēresta dēļ
Zvejnieks, zaķu zvejnieks, vai nevar iet, lēkājot, iet uz zvejnieku zvejnieku.
Dārgie vonkstē.
Neviens nevarēja viņu uzvesties.
Iet izkaisīt arbūzu, citādi tas nebūs sauss.
Tad, kad bija karš, cilvēki krita kā siena loga.
izrakt iepirkumu
Ārā ir liels hange.
Ciemu ceļš ir pilns ar iepirkumiem.
Vējš aizkavējās ārā.
Sniegs gulst vētrā.
Vējš ir izraisījis sniega brāzmas.
Mutes stūri kļuva putas.
savākt mantu
piepūles
censties vai strīdēties
Viņš satricina savu sirdi.
Piespiež, ja tu nomirsi otru, nodari otram – dzīvniekam, cilvēkam – grūtības.
Tu viņu spīdzināja ar vārdiem, kad viņam iet uz sirds.
slikta veselība
Tik maigs, nekas cits kā kauls un āda.
Viņš paliek veikli.
Šī sieviete ir mīksta kā va sālījums.
putas mutes stūros
Alus arī ir putas.
piecsimt pirmais
pieci kaķi
piecdesmit pirmais
noķert
noķert
apģērbties
noturēties
aizaugt
aizklāt
apgriezt
sasaldēt
(lehma) aizstāt
aiziet ciet
slēgt
nospiest
sasiet
apmelo
noķert ciet
aiztaisīt, aiztaisīt
Pieņemt
Viņš aizsedz ēdienu.
Ar ko varētu aiztaisīt plaisas uz tilta?
Saule aizgāja aiz mākoņa.
garš šķēps
Tu viņu šūpo starp rokām.
zvejniecība
dzeltenā augšpuse
cik grūti vien varēja
noturēt
būt ciet
Tā kuģis ir slēgts.
Saule ir aiz mākoņiem.
Mums govis nedeva pienu, bija aizsietas.
aiz slēgtām durvīm
aizcietējums
aizsieta acī
apstiprināt amatā
stiprināt virvi
var piestiprināt ar zvērestu
Visi apstiprina, ka viņam ir taisnība.
Zirgs ir aizsiets virvē.
cietais rieksts
ciets kā akmens
laivāties
Oinas ar saviem cietajiem ragiem uzlika viņam galvu.
Tas ir ciets kā ķieģelis.
karsts ūdens
ciets miegs
lai noteiktu
tvaika kuģi dažāda izmēra un formas
brokastu veida
lai veidotu visu
muļķīgi
skaisti
kaut ko nepatiesu vai muļķīgu darīt
Tam ir viens gals platāks kā lāpstas.
Viņš balina istabu ar krītu, padara griestu vai sienu baltu, skaistu.
Viņš čurā ģērbjas.
aizvadīs vicu
Dzīvnieks velk ar savu asti.
Līmenis lec vējā.
darvas zars
bāzt vits
bikšu siksna
svārku josta
Jūs esat kā ar vienu siksnu sagriezti kopā.
Siena nožūst saulē, bez saules tikai norimst.
Ziedi norimst.
Viņiem nav nekādas pārliecības.
cietais audums
cieta virve
stiprs trauks
Ciets kā dzelzs nagla.
Tie vēl bija stipri.
Nekad neaizmirsīšu.
Tikai migla, smalka migla.
Stikla mest.
izmest
nomest
izmest
pārmet kuģi uz borta
nemaz nedod roku, met kā sunim
Šos bites rudenī nogalina un izmet ārā.
Mēs izmetām viņu garšļaukus.
Ko es negribu, es izmetīšu.
Tu iemeti otru akmeni.
Tu iemeti akmeni cita starpā.
Visdažādas drēbes.
sanākšanas laiks
sautēt
Cilvēks mirkšķina.
Tu aizmirsi par miegu.
rūgt, rūgt
Cilvēks kļūst netīrs.
būt nomodā
Māte iet pamodināt meitu.
Viņš klusi iet, lai nepamodinātu māti.
Tu aizvedīsi otru miegu.
sukādes stienis
Zeķe audzina ar pieciem stieņiem.
Es nopirku sev svītrainu kreklu.
Es velku uz papīra līnijas.
Zirgs vingro; bērni arī vingro kā sivēns.
Trammā, ka var sevi valdīt.
Viņš juta, kā mainījās.
ausis spiež tabletes
liels vings
Jābūt istabā.
Šūpuļkrāsns nolaidās istabā.
Man šķita, ka es sāku slikti.
Krievs uzvarēja vācieti.
Es to uzvarēju sev.
raktuves vinna
Lietus lietus.
Liels rupjš lietus, zeme mirkšķ.
Lietus kā ar lēkmi nogāzās.
Šurpuļi ir briesmīgi dusmīgi, lietus nāk.
Vilna gāja bojā ļoti lielu lietus dēļ.
Vimmā ir daudz ēdienu.
Vilna tiek uzvilkta.
Viņa lauki deva bagātīgus augļus, un viņu augļi gāja bojā.
Augļus nosēž.
dzelzs šķīvja
Darbi tiek pagarināti ilgāk.
Tu satricini otru cilvēku ar naudu.
Pēc tam pierada un labi prata.
Mans prāts mani krāpa.
Cilvēku apkrāpj, apkrāpj.
Laiska cilvēku sauc par vilnu.
skriet, tā ka drēbes zibens
Viņš mirkšķina pa mani.
Ko tu bērnus kārdini! – ja kaut kas tiek solīts, kārdina, melo.
Vilna tiek nopļauta.
Ziemā bija jāskrūvē un jāskrūvē vilnas.
pilns ar visu veidu čiekuriem
vēss laiks
vēss vējš
Vējš pūš katru dienu.
Ar vēsu vēju kartupeļus nevar vākt.
Es neciešu aukstumu.
dot ēnu, pārklāt ar ēnu
Viņš baidās no savas ēnas.
Koks nomet ēnu.
Nevar pārvarēt savu ēnu.
Mēness ir tikai ēna, kad mēness ir aizsiets, kāds mākonis nāk virsū.
spīdēt viksi
Kurpes, zābakus viksē ar suku.
Atslēgas vārdi
Lībiešu valoda ir sena latviešu dzimteņu valoda, kas pieder somu-ugri valodai.
12.gadsimtā tas tika runāts mūsdienu Latvijas teritorijā ap Lībiešu līci, Kurzemes pussalas ziemeļiem, Koivas un Vēna apakšrajonu, kā arī Latvijas pašreizējo galvaspilsētu Rīgas apkārtnē.
Soli pa solim lībieši izkausēja kaimiņvalstis, kļūstot par daļu no mūsdienu latviešu tautas un atstājot dziļas pēdas latviešu valodā.
19. gadsimta vidū lībiešu valoda tika runāta divos Latvijas reģionos.
Viena no tām bija Svētās upes jeb Svētupes apkaimē Lībiešu jūras austrumu krastā, kur Lībiešu jeb Salacas lībiešu valodu runāja vismaz 22 cilvēki.
Šeit lībiešu valoda jau pēc neilga laika pazuda.
Otra vieta bija Lībiešu pludmale, kas aptver 14 zvejnieku ciematus Ziemeļkurzemes krastos no Ovišas līdz Ģipkanai, un kur Kurzemi runāja aptuveni 2500 cilvēku.
20.gadsimtā samazinājās arī lībiešu valodas pratēju skaits Kurzemē.
To sekmēja gan pasaules karš, gan padomju okupācija, tomēr lībieši, viņu atbalstītāji no citām somu-ugri tautām, kā arī Latvija aktīvi piedalījās lībiešu valodas un kultūras saglabāšanā un attīstībā.
1950. gados visa Lībiešu pludmale izveidoja robežzonu, jo tagad tā bija Padomju Savienības rietumu robeža.
Tika ierobežota zveja, kas ilgu laiku bija lībiešu galvenā darbība, kā arī piekļuve jūrai.
Daudzi lībieši devās uz darba meklējumiem uz lielākajām pilsētām, visvairāk uz Rīgu un Ventspili.
Ziemas palika tukšas, un pēdējais reģions, kurā visos ciemos runāja lībiešu valoda, beidza būt.
Aizbraukušo lībiešu vietā drīz nāca latvieši, un tagad Lībiešu pludmalē galvenokārt skan latviešu valoda.
Pašlaik visvairāk lībiešu dzīvo Rīgā, Ventspilī, Kolkā un citur Latvijā.
Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā sevi uzskata par lībiešiem 250 cilvēki.
Mūsdienās lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO pasaules apdraudēto valodu sarakstā.
Pasaulē ir tikai nedaudz vairāk nekā 20 cilvēku, kas spēj runāt lībiešu valodā.
Starp tiem ir arī trīs šīs grāmatas autori.
Tāpēc var teikt, ka, lai arī lībiešu literatūra, protams, ir mazākā literatūra Eiropā, tā ir lielākā, ņemot vērā rakstnieku skaitu lībiešu un lībiešu valodas pratēju vidū.
Lībiešu valodas un kultūras ietekme un nozīme sniedzas daudz tālāk, nekā varētu šķist, pamatojoties uz pašreizējo lībiešu un lībiešu valodas pratēju skaitu.
Lībiešiem ir bijusi svarīga loma Baltijas reģiona vēsturē un mūsdienu latviešu valodas un kultūras attīstībā.
Mūsdienu pazīstamo latviešu rakstnieku, komponistu, mākslinieku, valstsvīru un citu intelektuālo cilvēku vidū ir daudz to, kas cēlušies no lībiešiem.
Pēc valodas un zemes zaudēšanas lībieši ir bijuši visapkārt kā savu paziņu un mantojuma turētāji – tas ir palīdzējis saglabāt lībiešu valodu un kultūru līdz mūsdienām.
Ir svarīgi, ka gandrīz 200 gadu laikā lībieši ir attīstījuši savu moderno kultūru līdztekus mantojuma kultūras saglabāšanai.
Tā ir pastāvīgi atjaunota kopā ar lībiešu kaimiņvalstu, latviešu un igauņu kultūru.
Tas nozīmē, ka līdz šim lībieši ir saglabājuši ne tikai savas valodas prasmes un praksi, bet attīstījuši arī savu rakstīto valodu un jaunas kultūras tradīcijas, kas izpaužas mūsdienu lībiešu dzejnieku, mākslinieku, komponistu un citu radošo personu darbos.
Lībiešu literatūras pamati
Pirmie lībiešu vārdi ir atrodami jau 13.gadsimtā rakstītajā Henrika Lībiešu hronikā, kas ir nozīmīgs dokuments lībiešu un visa Baltijas reģiona vēstures izpētei.
Pirmie teksti lībiešu valodā, iespējams, drukāti jau 16.gadsimtā.
Tomēr lielākā daļa tekstu lībiešu valodā, kas izdoti pirms 19. gadsimta vidus, ir rakstīti galvenokārt kā valodu paraugi, kas nebija paredzēti paši lībiešiem, arī 1863. gadā Londonā drukātās pirmās lībiešu grāmatas – Mateja evaņģēlijs kurzemiešu lībiešu valodas rietumu un austrumu murdā.
Pirmā tieši lībiešiem domātā grāmata bija arī Mateja evaņģēlija tulkojums, kas tika sagatavots, pamatojoties uz iepriekš minētajiem tulkojumiem, un parādījās 1880. gadā Sanktpēterburgā.
Tomēr pirmie lībiešu literatūras piemēri piedzima jau 19.gadsimta vidū, kad pie lībiešiem ieradās Pēterburgas akadēmiķi Anders Johans Sjögrens un Ferdinands Johanns Wiedemann.
Viņu sagatavotā pirmā lībiešu gramatika kopā ar valodu piemēriem un lībiešu-viešu vārdnīca tika publicēta 1861. gadā Pēterburgā.
Starp citu valodu piemēriem, t. i., proverbiem, tautasdziesmām, muižām un praksi, tika izdoti arī Jāņa Prinča un viņa dēla Pētera Prinča rakstītie dzejoļi, kas kļuva par pirmiem lībiešu literatūras piemēriem.
Jāņa Prinča vecākais bija lībiešu zvejnieks un rakstnieks no Miķeļtorņa ciema, kur viņš vairākus gadus turēja arī virves amatu.
Vēlāk viņš pārcēlās uz Ventspili, kur nodibinājās Ventspils rajons Ostgals, viena no Ventspils ielām – Prinču iela jeb Prinču iela – nosaukta par Prinču ģimenes godu.
Jānis Princis dzīvoja Ventspilī līdz mūža beigām.
Viņš bija talants un rakstnieks.
Uz to atsaucas gan viņa radītie lībiešu ziņu vārdi, kurus viņš piedāvāja abiem iepriekš minētajiem Pēterburgas pētniekiem, gan viņa raksti tolaik Latvijas presē.
Jau pirms Sjögren un Wiedeman ierašanās Jānis Princis bija vecāks rakstījis vairākus rakstus latviešu un lībiešu valodā.
Viņš bija arī veicis dažus tulkojumus.
Jāņa Princis uzskatīja, ka nākamajām paaudzēm viņam ir jānodod skaista, tīra un bagātīga lībiešu valoda un jāpierāda, ka lībiešu valoda ir tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita lielākā Eiropas valoda.
Visticamāk, tieši tāpēc Jānis Princis rakstīja savus pirmos dzejoļus lībiešu valodā un veica arī pirmos tulkojumus.
Jāņa Prinča vecāki ir svarīgi arī latviešu literatūrai.
Viņa latviešu valodā rakstītā dzejoļa grāmata Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas (Merenieku svētās dziesmas un lūgšanas), ko viņš rakstīja kopā ar savu vecāko dēlu Jāņu, tika izdota 1845. gadā Miitvā jeb Jelgavā.
Tas bija otrais oriģināldziesmu krājums latviešu literatūras vēsturē.
Izlasot Jāņa Prinča pirms vairāk nekā 170 gadiem rakstītos dzejoļus, var tikai brīnīties par to, cik modernas ir viņa izmantotās valodas formas, cik pārdomāti ir viņa dzejas attēli un ritms.
Viņa teksti liek domāt, ka vēsture varētu būt arī atšķirīga.
Ja Jāņam Princim būtu bijusi iespēja uzzināt vairāk par kultūras dzīvi ne tikai zvejnieku ciemos pasaulē, bet arī citur, viņš varbūt varētu kļūt par iespaidīgu un spilgtu 19.gadsimta kultūras īpatnību ne tikai Latvijas un Baltijas valstīs, bet arī visas Eiropas kontekstā.
Lībiešu literatūra 20.gadsimtā
Lībiešu literatūra sāka strauji attīstīties pēc Pirmā pasaules kara, kad Eiropā atkal bija sākusies 19. gadsimta nacionālo romantisma ideja, un pēc lielo impēriju sabrukuma piedzima vairākas jaunas valstis.
Kad no Krievijas impērijas rūgumiem izcēlās kā neatkarīgas valstis Latvija, Igaunija un Somija, lībieši atkal nokļuva uzmanības centrā svarīgajā reģiona vēstures daļā.
Īpašu uzmanību pievērsa lībiešiem Igaunijas un Somijas zinātnieki un kultūras veidotāji.
Viņus iedvesmoja doma par somu-ugri cilšu tautībām, galvenokārt Eiropā, kas runā indoeiropiešu valodās.
Šo pētnieku un radošās personas darbību ietekmēja arī tas, ka ar somu-ugri tautām, izņemot radus un ungārus, tolaik pētniecības un sadarbības grūtības bija apgrūtinātas, jo tās bija atstājušas nesen izveidoto Padomju Savienību.
Tā vairākiem Somijas un Igaunijas zinātniekiem pēkšņi radās liela interese par lībiešiem, viņi sāka strādāt pie lībiešu izpētes un palīdzības, kā arī lielā mērā atbalstīja somu un igauņu centieni saglabāt lībiešu valodu un kultūru.
Pirmie un ievērojamākie no tiem pētniekiem, kuri ieradās tad Lībiešu jūrā, bija somi Lauri Kettunen (1885–1963), Tartu Universitātes rietumu jūras somu valodas profesors un 1938. gadā iznākušās lībiešu vārdnīcas autors, kā arī igauņi Oskar Loorits (1900–1961), Lauri Kettunen students un jaunākais lībiešu folkloras autors un pētnieks.
Jau pirmās ekspedīcijas laikā 1920. gadā lībiešu ciemos abi zinātnieki papildus lībiešu valodas un kultūras satura vākšanai sāka runāt par to, ka lībiešiem būtu vairāk jāpievērš uzmanība savam mantojumam, kas ir jāsaglabā un jāattīsta.
Tāpēc viņi palīdzēja izveidot un atdzīvināt lībiešu kultūras dzīvi, izveidoja dziesmu koris un pirmo lībiešu sociālo organizāciju Lībiešu savienība, palīdzēja mācīt lībiešu valodu skolās u.c.
Viens no šiem svarīgajiem darbiem bija iespēju radīšana publicēt lībiešu tekstus.
Jau 1921. gadā Lauri Kettunen un Oskars Loorits izdeva pirmo lībiešu lasāmgrāmatas un turpināja izdot šādas lasāmgrāmatas līdz 1926. gadam.
Līdzās folkloras tekstiem un rakstniekiem rakstītajiem rakstiem lasāms arī pašu lībiešu radītais dzejolis un stāsti.
Šīs grāmatas un vēlāk izdotais mēnešraksts Līvli (1931–1939) kļuva par lībiešu literatūras attīstības plašsaziņas līdzekļiem, kur starpkaru periodā savus darbus varēja publicēt gan agrāki, gan jauni lībiešu autori.
Jāpiebilst, ka populārākais skaistumkopšanas žanrs lībiešu literatūrā ir bijis dzejolis.
Tas ir saprotams, jo dzejolis vienmēr ir bijis svarīgajā vietā kaimiņos dzīvojošajiem lībiešiem.
Dzejoļus ir viegli publicēt, un dzejoļu veikšana lielākoties prasa mazāk laika nekā prozas rakstīšanai.
Tas bija svarīgi arī vairākiem lībiešu autoriem, kuri galvenokārt bija zvejnieki un arhibīskapja dienā nodarbojas vairāk ar aeru un tīklu nekā ar aizvēršanu un papīru.
Pazīstamākais lībiešu rakstnieks bija Kōrli Stalte (1870–1947) – dzejnieks, tulks, lībiešu kultūras turētājs un attīstītājs.
Stalte bija arī 1923. gadā dibinātās Lībiešu savienības pirmais vadītājs.
Viņš bija arī mēnešraksta "Līvli" redaktors (1933–1939) un tulks, kas arī tulkoja Jauno Derību lībiešu valodā.
Visvairāk Stalte ir apkopojusi atpazīstamību ar saviem laicīgiem un garīgiem lībiešu dzejoļiem.
Stalte sāka rakstīt jau pirms Pirmā pasaules kara.
1920. un 1930. gados viņš bija uzticīgākais lībiešu dzejnieks un pirmais Tallinā izdotās lībiešu dzejas kolekcijas Līvo dziesmu (Lībiešu dziesmas) autors.
Savā darbā Stalte visvairāk pievērsa uzmanību lībiešu arhibīskapa dienai, viņš risināja lībiešiem svarīgus patriotiskus un arī garīgus jautājumus.
Tomēr viņa dzejoļi ir daudzpusīgi, starp tiem ir gan vienkārši folkloras iedvesmoti bērnu dzejoļi, gan smalkas audzinošas sonetes.
Stalte ir īpaši ievērojams, jo daudzi no viņa dzejoļiem ir tapuši kā dziesmu teksti lībiešu dziesmu koriem (viņš ir arī lībiešu himnas vārdu autors).
To pašu var teikt par kādu citu lībiešu dzejnieku.
Dziedātāji bieži ir pārliecinājušies, ka dzied tautas dziesmas, kaut arī patiesībā šo dziesmu tekstus ir uzrakstījis kāds pazīstamais lībiešu dzejnieks.
1930. gadu beigās Stalte gatavoja lībiešu lasāmgrāmatas rokrakstu, kas izdots kā grāmata tikai 2011. gadā, kad bija starptautisks lībiešu valodas un kultūras gads.
Kōrli Stalte dzejoļus, kas atrodami šajā grāmatā, var uzskatīt par izciliem lībiešu literatūras piemēriem.
Tas pats attiecas arī uz Stalte rakstītajiem citiem lasāmgrāmatas tekstiem, kas gan sākotnēji bija paredzēti bērniem, bet rāda pasauli tik dzīvotspējīgi un patiesi, izmantojot labo un skaisto lībiešu valodu, ka to lasīšana sniedz patiesu prieku ikvienam lībiešu valodas pratējam.
Stāstos atspoguļota ikdienas dzīve lībiešu ciemos un citur.
Tomēr pirmie lībiešu prozas parādījās jau nedaudz agrāk, trešajā lībiešu lugā (1923).
To sagatavoja Augusts Skadiņs un lasāmgrāmatas izdošanu atbalstīja Igaunijas Kārtības savienība.
Skadiņs grāmatā publicēja vairākus stāstus par kaislību, kurus viņš pats bija rakstījis.
1935. gadā Somijā tika drukāta Pētera Damberga sastādītā Mātes valodas lasāmgrāmata skolai un mājām (Māmiņu valodas lasāmgrāmata skolai un mājām), kas savulaik kļuva par vienu no nozīmīgākajiem lībiešu valodas izdevumiem.
Papildus tulkojumiem lasāmajā var atrast arī lībiešu rakstnieku rakstītus dzejoļus un stāstus, daļu no tiem Dambergs pats rakstījis.
Pēteris Dambergs bija ļoti svarīga persona lībiešu literatūrā un jaunākā kultūrā.
Viņš bija darbojies vairākās jomās, rakstījis un tulkojis lībiešu dzejoli, apkopojis un tulkojis lībiešu folkloru, attīstījis lībiešu rakstību, konsultējis lībiešu kultūras un valodas pētniekus, piedalījies vairāku vārdnīcas izstrādē, tajā skaitā lībiešu-latviešu-esperanto vārdnīcas.
Viņš turēja upuru kultūras dzīvi padomju okupācijas laikā.
1930. gados Pēteris Dambergs, mācoties Jelgavas skolotāju seminārā, piedalījies arī mēnešraksta Līvli izdošanu.
Visvairāk rakstīja Pēteris Dambergs dzejoli.
Viņa dzejolim raksturīgs plašs valodas lietojums un daudzslāņu struktūra.
Viņš ir rakstījis arī vairākus savus atceres stāstus, kurus var uzskatīt par labākajiem lībiešu prozas piemēriem.
1967. gadā Dambergs izstrādāja jaunu lībiešu lasāmgrāmatas rokrakstu.
Tajā atrodami arī padomju laika sociālisma reālisma piemēri, kas nav atrodami citos lībiešu izdevumos.
Starp diviem pasaules kariem gandrīz visi lībiešu kultūras veidotāji piedalījās arī lībiešu literatūras dzīvē – gan radikālais rietumu lībiešu dzejnieks Uļi Kīnkamägs (1869–1932), kurš iekļuva Latvijas cietumā savu patriotisko, lībiešu nacionālismu nospiedošo uzskatu dēļ un tāpēc bija pazīstams arī kā Latvijas presē izplatītais segvārds Lībiešu karalis, gan vēlākais Lībiešu savienības vadītājs Didriķis Vālgale (1884–1968), mākslinieks Jānis Belts (1893–1946) un mācītājs Edgars Vālgamā (1912–2003) un vairāki zinātnieki, piemēram, Lauri Kettunen un Oskars Looritss.
Ņemot vērā lasītāju skaitu, aktīvākais laiks lībiešu literatūrā bija tieši starpkaru periods.
Tomēr, kā liecina Pētera Damberga darbība, arī pēc Otrā pasaules kara turpinājās lībiešu literatūras izveide, kaut arī tad tās izdošanas iespējas bija ievērojami ierobežotas.
Dažu autoru, piemēram, Alfon Bertholdi (1900–1993) un Poulīna Kļaviņa (1918–2001), dzejoļi tika publicēti arī Igaunijas zinātniskajos izdevumos.
Tomēr lielākā daļa tolaik tapušo skaistumkopšanas darbu palika manuālā rakstā.
Kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, atkal atdzīvinājās lībiešu literatūras izdošana.
Latvija ir mūsu tēvzeme
Par brīvību kopā ar latviešiem cīnījās arī lībieši, tik daudz, cik bija.
Tāpēc mūsu tēvzeme mums ir mīļa.
Latvijas galvaspilsēta ir Rīgas Lielās Vēnas upes krastā.
Tur atrodas valsts valdība.
Pie Vēnas upes peld kuģi līdz Rīgai.
Viņi ieved preces no ārvalstīm un aizved Latvijas preces uz ārvalstīm.
Vēnam ieiet arī kara kuģi, kas aizsargā Latvijas jūru, kurā mēs, lībieši, dzīvojam.
Rands
Mēs dzīvojam pie jūras lībiešu ciemos.
Zaļais mežs, zilā jūra un baltie smilšu pludiņi ir tie, kurus mēs šeit redzam katru dienu.
Nekur citur bērniem nav tik labi spēlēt kā baltā pludmales līcī.
Tur var novākt arī pludmales kārpiņas.
Dažreiz to ir ļoti daudz krastmalā.
Puiši vedina kuģus no priedes mizas, uzliek uz tām mastas, mastiem piestiprina papīra buras un laiž tās ūdenī.
Vējš pūš kuģus projām no krasta, kamēr tie sasniedz liesmu, kur viļņi tos apgāž.
Ja tikai gribi, var doties uz jūru arī peldēties.
Lieli cilvēki peldot var nonākt pāri otrai, dažreiz arī pāri trešajai liesmai.
Bērni nevar dabūt citu mērci, jo joda starpība jau ir pārāk dziļa.
Otra starpā ūdens ir vēsāks nekā apakšējā starpā.
Skaidru laikapstākļu dēļ jūrmalā var redzēt Sāremas.
Tomēr Baltais Slīteres ugunstornis gandrīz vienmēr izskatās.
Pie jūras brauc kuģi, un zvejnieku laivas ir redzamas, iet jūrā, nākot jūrā.
Zvejnieki visvairāk zvejo jūras zeltplekstes, siļķus un brētliņas.
Reizēm pludmales tīklos ir arī lielākas zivis, piemēram, menca, cūka, laša un citi.
Spēle
Mēs ejam uz jūru,
Jūs dodaties uz jūrmalu,
jūrmalā dodas visi mūsu ciema zvejnieki.
Mēs ejam uz jūru,
Jūs dodaties jūrā,
jūrā dodas visi mūsu ciema zvejnieki.
Mēs ejam uz jūru,
Jūs dodaties uz jūrmalu,
jūrmalā dodas visi mūsu ciema zvejnieki.
Mēs dosimies uz mājām,
Jūs dodaties mājās,
Visi mūsu ciema zvejnieki dodas mājās.
Pavasaris
Pavasaris pludmalē ir vēls.
To izraisa jūras ledus, kas dod aukstumu.
Tomēr, ja pavasaris reiz ir klāt, tad viņš arī ir skaists.
Lībieši domā, ka tik skaists pavasaris kā jūrmalā, nav nekur.
Pajumtes un remmelgas ir urvadi.
Ābolu dārzos zied koki, ap kuriem peld medus meklē bites.
Te un tur lido pešči, toņu kurpe stāv uz vienas kājas savā ligzdā, gājiens nokrīt un viss mežs skan putnu dziesmas.
Upes un straumes ir pilnas ar ūdeni, un tās ātri plūst uz jūru, spēlējoties uz vulkānu.
Zvejnieki atkal var doties jūrā, un dzīvnieki atkal tiek ganīti.
Šīs dienas vakarā, kad govis pirmo reizi bijušas ganībās, ganāmpulkiem tiek izmests ūdens, lai govis dotu vairāk piena.
Gani iemet pretī.
Tajā piedalās arī bērni, un šovakar neviens neģērbjas, ja bērniem drēbes ir slapjas.
Saule ziemas darbus aizmirsa,
uz svešzemju zvejniekus sildīja.
Pavasarī viņš atkal atgriezās pie mums,
atnākot no šejienes, viņš klusi nogājis sniegu.
Neaukstēja ziemu, neaukstēja ledu,
cik tālu redz tikai acs, jūra tagad atpaliek.
Zvejnieki atkal izmet jūrā tīklus,
pilnas zivis tās pēc tam arī izved ārā.
Ieejot jūrā, nākot jūrā, viņi neaizmirst par to,
ka atnesa viņiem zvejas laiku darba saulē.
Vasara
Ja Jāņu diena ir klāt, tad ir arī vasara.
Jāņu vakarā cilvēki dodas uz jūrmalu.
Tur parasti ir viena veca laiva apgriezta, daži žāvēti koki salikti kopā, un tiem liek galu uguns.
Dzied Jāņu dziesmas, bet latviešu valodā.
Pēdējā laikā dažreiz dažas retas dziesmas dzird arī pludmales valodā.
Pēc Jāņu dienas tūlīt nāk liels grūts darba laiks - siena laiks.
Tie, kas ir tālu no pļavām, katru vakaru nevar mājās, bet bieži paliek arī tur nakšņot.
Vasarā lini nāk uz pludmales ciemiem, lai varētu peldēt jūrā.
Zvejniekiem tagad sākas vislielākais butes zvejošanas laiks.
Senāk zvejnieki izvilka vadu virves manuāli, bet tagad virves ir daudz garākas un rupjākas, arī pašas lestanoodas ir daudz lielākas, tāpēc virves tagad tiek izvilktas ar motorlaivu.
Rudens pusē vasarā jūrā jau nāk brētliņas.
Tikai siltā laikā tās ļoti netiek nozvejotas.
Lielu prieku bērniem vasarā rada tas, ka viņi var iet ogas lasīt un ēst.
Pagatavoti jau gan zemenes, gan mellenes, gan avenes.
Glābēja dziesma
Paklausieties, bērni, tagad es jums saku, kā dzied eju:
viņš dzied: “Vējš!”
viņš dzied: “Vai!”
viņš dzied: “Vīts, vējdzirnava!”
viņš dzied: “Vīts, starpnieks!”
viņš dzied: “Vidīts, vējdzirnava, videnes vainags,
vide, vējdzirnava, videnes starpnieks,
Vide, Vide, Vide,
cirks!"
Rudens
Kad raža ir gatava un pļauta, sākas rudens.
Dienas būs īsākas, un naktis kļūs garākas.
Toņukurgs jau sen ir pazudis no savas ligzdas, un arī dziesmu putni vairs nav dzirdami.
Viņi visi no mums ir aizlidojuši uz siltu zemi, kur nav ne sniega, ne aukstuma.
Meži ir klusi, tikai vārnas kratīšana ir dzirdama, turklāt visvairāk vakaros, kad viņi lido apkārt parkā, meklējot vietu, kur naktī gulēt koki.
Zvejniekiem pienākas vislielākais zvejas laiks.
Viņi gan atnes krastu brētliņu, gan zīdaini.
Pludmalē darbus sadala visu dienu.
Kad tīkli ir iztīrīti, tie tiek izkrauti vaļā, no kurienes zvejnieki - paši tikko nokļuvuši ēst - atkal novāc, lai tos varētu sasiet kopā un atkal izmest jūrā.
Gaiss un arī jūras ūdens ir sasaluši, peldēt vairs neviens nevar.
Kad tīkla tīrītājiem pirksti sasalst, viņi uz pludmali uztaisa uguni, uz kuras uzbriest rokas sildīties vai sev uzsildīties.
Cilvēki steidzas zemi celt, lai būtu gatavi jaunajam pavasara aukstumam.
Un, kad kartupeļi ir ņemti, arī zeme sasalst ciet, jūrā rodas ledus zupa, tad ledus un ziema ir klāt.
Mātes valoda
Krasta valoda, mana dzimtā valoda,
Svētais man ir tavs skanējums.
Kas aizmirsts par jūrniecības valodu,
aizmirst arī mātes vārdu.
Piekrastes
vecas mestas pludmales,
dziedāja dziesmas pludmales valodā,
dievu lūdzāt.
Mēs runājam par pludmales valodu,
jo mēs to mīlam.
Būsim kā mūsu tēvi:
lībieši kā akmeņi cieti.
Ziema
Auksts un sniegs ir mūsu, lībiešu, pludmales pirms Ziemassvētkiem tikai reti.
Kad Ziemassvētki ar savām eglēm, sveces un dāvanām labiem bērniem ir pagājušas, tad sākas ziema.
Laikapstākļi kļūst auksti un lietus.
Riteņi tagad ir nolikti uz ēnas, un visi brauc pa baltu sniegu ar ķepām un zābakiem.
Reizēm, kad ciemos ēd, pie sudraba dārza piesiets arī pulkstenis, kas ziemas laikā tālu izklausās.
Ziemā bērniem jāiet skolā un jāmācās no sirds.
Kad skolas darbi ir veikti, tad ir laiks iet ārā spēlēt, izmēģināt sniegpārslu dziļumu un veikt sniegpārslas.
Pa orgiem var braukt arī ar sliekšņiem, un ar maziem sliekšņiem var nokāpt no kalna, tāpēc vējš ausīs noslīkst.
Jūra pārklājas ar ledu, un bieži dzirdama ledāja uzmundrināšana, kad viņš vada citus kuģus caur ledu.
Ja ir īpaši auksta ziema, kuģiem ir jāpaliek uz vietas, tad arī stiprs ledus murdājs vairs nespēj palīdzēt.
Visi gaida pavasari un sauli, kas izkausētu visu sniegu un ledu.
Cīņa
ķirurgs ar pēdu
Izmēģina spēkus, -
ziemeļaustrumu mākoņi ar sniega strūklu
saules segumi.
Starp mākoņiem dienā
atkal sūta sauli.,
Tas padara to, ka paliek ūdens
tikai sniega sega.
Pūš ziemeļaustrumu vējš,
ja aizvedīs mākoņus,
saule pietūkusi
Uzvarēt par viņu.
Saule kļūst zaļa,
kas vēl ir sniegs.
Saule būs valdzinoša,
ziemeļaustrumu pazušana.
Unevana
Tālā mežā bija miegainas mājas.
Tur viņam bija liels vējš, kur viņš no rīta līdz vakaram sasmalca smalku miegu.
Vakarā miegains paņēma lielu maisiņu smilšu un devās gulēt bērniem.
Atnāca zem Karla loga un noskatījās - tik vēlu laiku jau, bet zēns joprojām spēlē uz grīdas!
Steidzīgi paņēma no maisiņa labu kaļķainu miegu un caur logu iemeta zēnam aci.
Tagad zēna acs kļuva smaga, un miegs sāka līksties acu leņķos.
Kad māte to redzēja, viņa teica: „0i, vecīt, tu aizmigsi uz mūsu Karla grīdas.”
Māte ieņēma zēnu un aizveda viņu uz gultu.
Bet miega vecis spera garus soļus uz priekšu, devās aizmigt arī citiem bērniem.
Miegs
Lieli peles, mazi peles,
atnesiet bērnam miegu caur istabu,
caur kameru,
caur šūpuļkrēslu.
Ko es redzēju šovakar
Bija pusnaktī, kad aizgāja miegs.
Visi gāja gulēt.
Es dzirdēju runāšanu un slāņošanu otrajā istabā.
Izkāpju ārā no gultas un aizgāju skatīties.
Es slepeni stāvēju starp durvīm.
Un ko es redzēju!
Leena lelle un mātes kafejnīca svinēja kāzas.
Abiem bija papīra rozes krūškurvī, un lelle turēja kafijas vistas saunu.
Visa grīda bija pilna kāzām.
Pada un pannu darīja divatā mūziku, citi visi dejoja.
Ugunsgrēki apgriezās ar pudrunu, tēva vilnas zābaki apgriezās ar cepeškrāsni.
Visi gribēja jaukt dejot ar kājām.
Kafijas un tējas glāzes ritēja kā dzijas pulksteņi no vienas sienas uz otru.
“Nedariet tik daudz slāpstu!” rīdēja vecmāmiņa, trīskājains krēsls.
“Bērnība pamostas, tad ir jautri.”
Bet šo brīdinājumu neviens nepamanīja.
Tik ilgi viņi smējās un dejoja, kamēr viena kafejnīcā saskrēja ar cukurtozi.
Kafijas kauss atnāca no auss, un cukurs apgāzās.
Kopējais cukurs uz grīdas bija izklīdis.
“Vai es neteicu!” krēsla vecmāmiņa.
Visi ļoti nobijās, un katrs skrēja uz savu vietu.
Es gulēju atpakaļ gultā.
Māte no rīta domāja, ka žurkas ir izdarījušas šo ļaunumu.
Dejas, dejas bilde
Dejas, dejas, balkons,
dejot, dejot arvien;
Dejo kopā ar linu kauliem,
dejot, dejot arvien!
Katra diena ir svētdiena,
Katra diena ir deju diena,
Vakar dejoji, šodien dejoji,
dejot, dejot arvien:
Rīt atkal dejošu,
Dejošana, dejošana biogrāfija,
Kopsavilkums.
Valters Langs: Baltijas jūras–baltiešu kontakti, pamatojoties uz arheoloģiskajiem un valodas datiem.
Ilgtermiņa un cieši kontakti starp ziemeļrietumusoomiem un austrumu baltajām ciltīm ir radījuši divu dažādu valodu grupu materiālo un garīgo kultūru (tostarp valodu) caurplūdumu.
Šis raksts koncentrējas uz dažām ieinteresētām attiecībām abu grupu kultūrā, cenšoties izskaidrot un parādīt valodas kontaktus ar arheoloģisko datu kopu.
Pirmkārt, daži baltie kredītvārdi ir semanti saistīti ar sākotnējo Baltijas jūras somu valodu, lai noteiktu to kreditēšanas laiku un vietu.
Pēc tam tuvāk raksturos intensīvākos kontaktus, kas notikuši jaunākā bronzas periodā, analizējot arī iespēju atvasināt Baltijas jūras somu Zivs/Zvejnieks vārdu no baltā vārda Kalvs/Zvejnieks ar nozīmi “sepp”, ko autors pirmo reizi pamatojis kādā no saviem agrākajiem rakstiem igauņu valodā (Lang 2012).
Šis jautājums galu galā novedīs pie bronzas un jo īpaši bronzas tīklu ražošanas no tām pašām kalnračām vai kalnračiem, un to izmantošana upurēšanā un aplikšanā ar nodokli.
Petri Kallio: Vēsturiskā fonoloģija no ziemeļrietumu jūrmalas līdz ziemeļrietumiem.
Šis pants paredz mēģinājumu rekonstruēt galveno balsstiesību pārmaiņu aptuvenu hronoloģisko sekošanu (vēlu) starp sākotnējo Baltijas jūrassoomu un sākotnējo lībiešu valodu.
Šī pētījuma blakusrezultāts ir oriģināllīnijas fonēmas sistēmas rekonstrukcija, kuras agrākās versijas ir bijušas fragmentārākas un sākotnējākas.
Visbeidzot, šajā pantā īsumā apspriež, kad un kur runāja lībiešu pamatvaloda, pirms tā atšķīrās kurzemiešu un salātu lībiešu valodā.
Patrick O’Rourke, Karl Pajusalu: Lībiešu līnijas igauņu drupās.
Raksts attiecas uz valodas jaunumiem, kas raksturīgi gan Kurzemei, gan Salacgrīvas lībiešiem un ir ierobežoti pazīstami arī igauņu murgos.
Tiek apskatītas fonoloģiskās, morfoloģiskās un morfosintaktīvās līnijas.
Šīs valodas galvenokārt sastopamas Rietum- un dienvidrietumu Igaunijā, it īpaši Igaunijas un Latvijas pašreizējās rietumu robežas tuvumā.
Plaši izplatītās Lībiešu līnijas lielākoties var uzskatīt par savdabīgām Rietumu jūras somu attīstības tendencēm, ja šīs izmaiņas nav saistītas ar saskarsmi ar germāņu un baltkrievu valodām.
Tomēr agrākās lībiešu valodas zonas tiešā tuvumā zināmās līnijas ir interpretējamas kā lībiešu valodas substrāts rietumu un austrumu un salu lauvas šūnās.
Kristi Salve: caur Salacgrīvas Salaciem: Igaunijas regiju dziesmu vietu nosaukumi, kas saistīti ar lībiešu apdzīvotajām vietām.
Raksts meklē atbildi uz jautājumu, vai igauņu reglamentos ir atsauces uz lībiešiem.
Izmantojot igauņu regiju dziesmu datubāzi, rakstā tiek novēroti daži lauku, upju un pilsētu nosaukumi.
Kurzemju nosaukums izrādās ļoti populārs; tas tomēr parādās dažādos kontekstos, kurus bieži nosaka alianses.
Vējš Vējš: Lībiešu valodas balss sistēmas un balsstiesību pamatlīnijas.
Šis pants sniedz pārskatu par lībiešu valodas balsošanas sistēmu.
No kurzemju lībiešu satricinājuma viedokļa lielākā atšķirība ir starp austrumu un rietumu lībiešiem, savukārt centrālā lībiete jeb Lielirbe ir pārejas zona.
Mūsdienu lībiešu valoda ir balstīta uz Kurzemes austrumu lībiešu murdu.
Rakstā aprakstīta lībiešu standarta izruna, paralēli izceļot dažus pārrāvumus.
Balsošanas līdzekļi un konsonenti ir aprakstīti atsevišķi.
Turklāt tiek sniegts pārskats par lībiešu prozodijas sistēmu.
Lībiešu valoda ir nedaudz unikāla Rietumu jūras somu valodās, jo tajā ir iespaidi no latviešu valodas, kas pieder pie baltkrievu valodas.
Atšķirībā no citām rietumu jūras somu valodām lībiešu valodā parādās skaņas klusi un frikatīvi, kas var parādīties arī kā gari gemināti.
Tāpat lībiešu valoda ir interesanta ar īsu un garu monoftongu, diftongu un triftongu bagātību.
Tiit-Rein Viitso: Eseja lībiešu valodā.
Lībiešu valodā ir mazs skaits vārdu, kas izsaka atrašanās vietu vai laiku, un pēc tam to var vērtēt kā rietumu jūras somu essīvas, vai arī tās var uzskatīt par citādām no parastajām lībiešu dativas formām.
Rakstā aplūkoti tie jautājumi, kur? un kad? attiecīgās vārdu, raksturlielumu, skaitļu, vietvārdu, smērvielu un aizvārdu formas, kā arī tie, kur? un kādā laikā? un kur? un kādā laikā? Jūs griežat formas un to spēles, kā arī vēsturi Rietumu jūras somu valodas telpā.
Turklāt vārdu formas, kas formāli ir līdzīgas datu formātam, bet ko izmanto kā smērvārdus, kas atvasināti no datu formāta, un to izmantošanas veidus.
Valts Ernštreits: Lībiešu valodas vārdnīcas bagātināšanas metodes.
Rakstā aplūkoti lībiešu vārdnīcas bagātināšanas veidi – saliktie vārdi, aizdevumi, atvasinātie instrumenti un tulkošanas aizdevumi.
Ir redzams, ka šīs vārdu krājuma paplašināšanas iespējas ir efektīvi izmantotas jau visā mūsdienu lībiešu valodas veidošanā, un, veidojot jaunumus, lībiešu valodā ir izveidojusies stabila prakse.
Tātad, veidojot jaunus savienību vārdus, ir jāpievērš uzmanība vienīgās vai vairākās daļās, kas ir atkarīgas no to ieviešanas, kā arī īpašajām savienību sugām, kurās ietilpst vēsturiskais ģenitīvais gals vai kurās abas daļas ir apgrieztas.
Aizdevēju vārdi lībiešu valodā galvenokārt ir saistīti ar internacionālismu, kura starpvaloda ir latviešu valoda, un aizdevēju vārdi ir jāpiemēro lībiešu valodas izrunu un morfoloģijas īpatnībām.
Ļoti produktīvi lībiešu valodā ir atvasinātie materiāli, kas veidoti ar sufiksiem, bet prefiksu izmantošana, atšķirībā no bieži izplatītā viedokļa, ir stipri ierobežota.
Daudzi jauni jēdzieni lībiešu valodā nāk kā tulkošanas kredīti, no kuriem var atšķirt divas lielākas tulkošanas kredītu grupas – tulkošanas kredīti, kas izveidoti pēc igauņu un latviešu valodas veidnes.
Lībiešu valodas vārdkopība līdz šim ir salīdzinoši maz pētīta tēma, tāpēc darbs šajā jomā ir jāturpina.
Renāte Blumberga: Lībiešu valoda 1930. gadu vēstulēs: ieskats laikraksta “Līvli” redaktoru sarakstē.
Rakstā ar 1930. gados iznākušajiem lībiešu laikraksta “Līvli” abu redaktoru Andra Štālera un Kōrli Stalte burtiem parādīts, ka arī līdzšinējo valodu zinātniskajos pētījumos maz izmantoto avotu var atrast jaunus vārdus lībiešu vārdnīcas papildināšanai.
Vārdnīcu piemēri sniedz priekšstatu par to, kādus ziņu un svešvārdus “Līvli” redaktori izmantoja savā vēstuļu apmaiņā, un to, vai tie saskan ar veidlapām, kas ir pēdējā laikā lielākā vēstuļu avota – 2012. gadā iznākušās “Lībiešu-latviešu vārdnīcas” – formām.
Pamatojoties uz šiem piemēriem, sniedz arī īsu analīzi par to, vai vārdnīcas vārdu rakstīšanas veids un modifikācija ir pareiza un vai šajā sakarā ir vajadzīgi grozījumi.
Secināms, ka “Lībiešu-latviešu vārdnīca” ir novērojama svārstība vārdu mainīgajās formās. Tas būtu jāsaskaņo šādās svešvārdu grupās: 1) uzvārdos, kuru gals latviešu valodā ir -ars, -ars un -ars; 2) uzvārdos, kuru gals ir latviešu valodā un -or,or,or,or; 3) uzvārdos, kuru gals ir latviešu valodā, -al, -al, 4) uzvārdos, kuru gals ir latviešu valodā, -al, un -al.
Tika arī secināts, ka ziņu vārdos – jo īpaši attiecībā uz starptautiskajiem aizdevumiem – nav ievēroti stingri vārda radīšanas principi.
Rakstā ir arī piemēri par svešvārdiem, ar kuriem var papildināt lībiešu valodas vārdnīcas.
Christopher Moseley: kopienas valodas revitalizēšana: lībiešu un citu valodu kopienas.
Šis raksts salīdzina pūliņus velmētas valodas mutvārdu lietošanā divās Eiropas valodās, kas vairs netiek lietotas ikdienā: koru valoda Dienvidrietumu angļu valodā un lībiešu valoda Latvijā.
Ir ieviestas dažādas pieejas, lai mudinātu mantošanas valodu studentus atkal izmantot šīs valodas, bet ir arī kopīgas iezīmes, un vēl joprojām ir kaut kas, ko iemācīties viens no otra.
Korna Valodas biedrības darbu valodas mācību organizēšanā un studentu motivēšanā salīdzināja ar Lībiešu savienības Kolkas nodaļas Kurzemē veiktajiem kursiem.
Satversmes komisija kļuva par lielu, proti, tās sastāvā bija 26 pilnsapulces deputāti.
Skaidrs, ka tik daudzpusīgai grupai būtu grūti veikt konkrētus praktiskus smadzeņu darbus.
Tāpēc tika nolemts sadalīt divās apakškomisijās: viens izstrādā valsts kārtības projektu un otrs - pilsoņu brīvību un tiesību deklarāciju.
Tā pirmajai apakškomisijai pievienosies 13 deputāti, un par tās priekšsēdētāju ievēlē enerģisku Fēliksu Cielēns (dzimis 1888. gadā Rīgas reģionā Vidzemes pusē, miris 1964).
Viņš savulaik, mācoties Parīzē, bija iedziļinājies konstitucionālajās tiesībās un Rietumu parlamentārijā.
Jau 1915. gadā, domājot par Latvijas politisko autonomiju, publicēja savas valsts kārtības pamatprincipus.
Fēlikss Cielēns bija ieguvis pamatīgu izglītības un politiskās darba pieredzi: 1906–1910 viņš mācījis tiesību zinātni Pēterburgas universitātē, 1912–1913 Parīzes universitātē un kopš 1904. gada aktīvi piedalījies revolucionārā kustībā.
Tā kā 1906. gadā viņš tika noslepkavots aiz muguras, viņš bija spiests emigrēt un daudzus gadus rīkoties Briselē, Parīzē un Šveicē, veltoties presei laikrakstā Cīna un citās sociāldemokrātiskajās un demokrātiskajās publikācijās.
Taču Latvijai liktenīgos brīžos viņš bija klāt pirmajā rindā Nacionālajā kolektīvā, Dibinātajā kolektīvā, pirmajā, otrajā un trešajā Saeimā, ārvalstu misijās un Ārlietu ministrijā.
Viņa vadītā apakškomisija nāca klajā ar tādiem pamatprincipiem kā valsts centrālās varas institūcija parlaments un tā ievēlēšana, Valsts Prezidents un parlamenta priekšsēdētājs, valdība, ministru prezidents un ministri, tiesneši, valsts kontrolieris, tautas nobalsošana un konstitūcijas grozījumi.
Detalizētu pārskatu un analīzi par noteikumiem kopā ar M. Skujenieku sniedza 1921. gada septembrī Jānis Purgalis (dzimis 1868. gadā Valkas novadā, miris 1934).
Viņš bija mācījies tiesību zinātni Maskavas Universitātē (1892–1896), kļuvis par zvērinātu advokātu, ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieci, Rīgas pilsētas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieci, aktīvo māju īpašnieku organizatoru Rīgā un Latvijas māju īpašnieku pārstāvi Nīderlandes, Austrijas, Vācijas un Itālijas māju īpašnieku forumā.
Pēc dibināšanas Satversme kļūs par pirmo Saeimas deputātu.
Gan apakškomisijās, gan komitejās tikpat uzticīgi darbojās arī pārējie Satversmes sapulces deputāti: Arveds Bergs, Pauls Kalniņš, Pauls Šiemanns, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Kārlis Ulmanis, Valērija Seile, Francis Kemps, Juris Pabērzs, Oto Nonācs, Fricis Menders un Latvijas Universitātes autoritārās fakultātes, piemēram, valsts tiesību zinātnieks Kārlis Dišlers, ekonomikas un valodas zinātnieks, kā arī daudzi citi.
Arveds Bergs (dzimis 1875. gadā Rīgā) – jurists un vispārzināms sabiedrības pārstāvis, absolvējis Tartu Universitātes Juridisko fakultāti un uzreiz pēc augstskolas strādāja Pēterburgas apgabaltiesā un Tiesnešu palātā, pēc tam Latvijas Rīgas biedrība, laikrakstu Baltic Journal, Dzimtenes Vēstnesis un citu publikāciju faktiskais vadītājs, progresīvās izglītības biedrības organizators, publicēja svarīgus rakstus par Latvijas starptautisko situāciju un Krieviju franču, vācu, angļu un krievu valodā.
Kārlis Ulmanis trešajā valdībā iekšlietu ministrs, Parīzes miera konferences deputāte, Satversmes sapulce, pirmā un otrā Saeimas deputāte.
Pēc 1940. gada okupācijas tika arestēts, deportēts uz Padomju Savienību un 1941. gada 19. decembrī nošauts Orenburgas cietumā.
Pauls Kalniņš (dzimis 1872. gadā Jelgavas novadā) − pēc Liepājas ģimnāzijas Maskavas Universitātē ir mācījies dabaszinātnēs un Tartu Universitātē medicīniski, par saķertajām sociālistu idejām, par kurām tika izsūtīti Baltija, strādā par palīgu Zīrich klīnikā, vācu sociāldemokrātu izdevumos raksta par cāra soda ekspedīcijas Baltijā, 1906. gadā atgriezīsies Latvijā, turpinās strādāt kā ārsts, blakus sabiedriskajai darbībai veltīs nelegālu darbu, rakstot arī pazemes izdevumiem, tai skaitā sociāldemokrātu laikrakstam Cīna.
Pirmā pasaules kara laikā mobilizējas un darbojas kā kara ārsts gan Helsinkos, gan Rīgas frontē.
Pauls Kalniņs 1918. gadā kopā ar Fricis Mendersu, Marģeru Skujenieku un Kārlis Ulmanis strādās un sūtīs Vācijas Valsts dienai rezolūciju par neatkarīgu Latviju.
1918−1920 viņš ir Nacionālās asamblejas loceklis, 1920−1922. gada dibinātās asamblejas loceklis, kopš 1922. gada četri pirmie Saeimas deputāti un 1925–1934 Saeimas priekšsēdētājs.
Vācijas okupācijas laikā 1943. gadā piedalījās Latvijas Centrālās padomes dibināšanas procesā, 1944. gadā Zviedrija un no turienes dosies uz Austriju, kur viņa mirusi 1945. gada augustā.
Pauls Šiemanns (dzimis 1876. gadā Jelgavā, miris 1944. gadā) – baltvācijas sabiedrības varonis, mācījies Juridisko zinātni, vēsturi un literatūru Berlīnē, Marburgā, Minhenē, Greifsvāldē un Bonnā, Dr.iur., savulaik laikraksta Rigasche Rundschau un citu publikāciju galvenais redaktors, Pirmā pasaules kara Krievijas armijas virsnieks, par vācu rīdzinieku kritizēšanu Berlīnē kā “letofilu un demokrātiju”, bet atgriezīsies Riiga un kļūs par Vācijas minoritāšu līderi Latvijas Nacionālās apvienības un Latvijas Asamblejas deputātē un strādās kā Vācijas grupas vadītājs visās pirmajās Latvijas Saeimās, daudz atrisinās konstitūcijas un minoritāšu problēmas, no 1925. līdz 1935. gadam Ženēvas Eiropas Tautas kongresa priekšsēdētāja vietnieks, Eiropas Nacionālā
Gustavs Zemgals (dzimis 1871. gadā Jelgavas novadā, miris 1939. gadā) – absolvējis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti, piedalījies Krievijas-Japānas karā un 1905. gada revolūcijā, laikrakstu un žurnāliem redaktors, 1917-1920 Rīgas mērs, 1918-1920 Latvijas Nacionālās sapulces priekšsēdētāja vietnieks.
1918. gada 18. novembrī Nacionālās apvienības sēdi, kurā izsludina Latvijas Republiku, Jānis Čakste aizstās viņa ārējo vizīšu laikā, divu Saeimas deputātu, savulaik aizsardzības un finanšu ministru.
1927–1930 Latvijas Republikas otrais prezidents.
Alberts Kviesis (dzimis 1881. gadā Jelgavas novadā) – absolvējis Tartu Universitātes Juridiskās fakultātes, zvērināta advokāta palīgu un zvērinātu advokātu Jelgavas (1907–1915), Jelgavas Latvijas biedrības priekšsēdētāja vietnieku, Nacionālās asamblejas locekli, Satversmes sapulces priekšsēdētāju, Pirmās, otrās un trešās Saeimas deputātu (1922–1930), Saeimas priekšsēdētāja vietnieku (1926–1928), iekšlietu ministru (1921–1923).
Vienlaicīgi viņš ir mūzikas cilvēks, muzicējot pats kopā ar dēlu un būdams viens no latviešu operas organizatoriem, Latvijas Nacionālās operas valdes un direkcijas loceklis, kā arī iedvesmojošs 7. un 8. Vispārējo dziesmu svētku patrons.
1930–1936 trešais Latvijas Republikas prezidents, 1936–1940 zvērināts advokāts Rīgā, Vācijas okupācijas laikā darbojas dažādās juridiskajās profesijās.
Nomirst 1944. gada augustā uz Vācijas kuģa, gatavojoties lidot uz Vāciju.
Kārlis Ulmanis (dzimis 1877. gadā Jelgavas novadā) – nemierīgs sabiedrības, politikas un valsts zinātnieks, kā arī ekonomists;
19 gadu vecumā devās uz Austrumprūsiju studēt piensaimniecību, pēc tam studēja Zīrich Politehniskajā institūtā Lauksaimniecības fakultātē (1902–1903), Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē (1903–1905), absolvēja Nebraska Universitātes lauksaimniecības fakultātē ASV Linkolnijā (1909), 0
1902. gadā un arī vēlāk organizēja pirmos piensaimniecības kursus Latvijā.
1905. gada revolūcijas laikā Pleskava tika arestēta un ievietota cietumā, kopš 1906. gada viņš bija bēglis Vācijā un ASV.
1917. gada aprīlī viņš tika ievēlēts par Lībiešu gubernācijas sekotāju, Nacionālās apvienības locekli (1918–1920), Satversmes sapulces locekli (1920–1922), pirmo četru Saeimas deputātu (1922–1934), četras reizes ārlietu ministru, vienu reizi labklājības ministru, divas reizes lauksaimniecības ministru, vienu reizi aizsardzības ministru, septiņas reizes ministru, organizē apvērsumu 1934. gada 15. maijā, apturot līdzšinējo konstitucionālo kārtību un Saeimas darbību, kuras radīšanā viņš bija piedalījies, 1936. gada 11. aprīlī uzņemoties tādu pašu Valsts Prezidenta amata pienākumus, kādus izpilda līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad iestājas PSRS karaspēks un sākas okupācija.
1940. gada 22. jūlijā tiek deportēts uz Ziemeļkaukāzu, 1941. gada 5. jūlijā arestēts, nosūtīts uz priekšu, 1942. gada 20. septembrī miris ceļā uz Krasnovodskas (tagad Turkmenbaşy) cietumu, apbedīšanas vieta nav zināma.
Tik dažādi, pat galēji novērtēts tas cilvēks, kura dzīvē stāvēja vissvarīgākā Latvijas valsts.
Izcils latviešu vēsturnieks (un Ulmaņa kritisks biogrāfs) Edgars Dunsdorfs atzīst: “Nekavējoties iedomāties, ka kāds cits būtu spējis būt Latvijas pirmais premjerministrs.
Nav apšaubāms, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jauniešu vidū bija vairāki, kas būtu spējuši ieņemt šo amatu.
Tomēr nevienam nebija drosmes, lai viņus pieķertu, Ulmaņam bija drosme.” Turpinājumā tas turpinājās visiem darbības gadiem.
Valērija Seile (dzimis 1891. gadā Rēzeknes novadā, miris 1970. gadā) – izcila autoritāte pedagoģijas jomā, Latgales sabiedrība, absolvējusi Bestuževas augstāko sieviešu kursu filoloģijas un vēstures fakultātes (1916), skolotāja Rēzeknes novadā un Rīgā, Latgales latviešu kongresa organizators, Latvijas Nacionālās apvienības loceklis, Satversmes sapulces deputāte (viens no sešiem dibinātās draudzes sieviešu vēstniekiem), ilgstoša Daugavpils skolotāju iestādes direktore (1920–1940), skolu grāmatu autore studentiem un skolotājiem.
Brancis Kemps (dzimis 1876. gada Rēzeknes rajonā) - viens no galvenajiem iniciatoriem un līderiem Latvijā (1904–1917), Nacionālās apziņas veidotājs, kurš mūsu jēdzienu sistēmā un valodā iekļauj inflantu, vitebski u.c. vietā tādus vārdus kā Latgale un latgalieši, bez kuriem Latvijas iedzīvotāji nevar iedomāties.
Viņš piedalās četros Pēterburgas Katoļu Teoloģiskā semināra kursos, aiziet no turienes, iziet konkursu, mācās un apgūst arhitekta-arhitekta specialitāti Pēterburgas Celtniecības inženieru institūtā.
Par studentu laikā savāktajiem rubļiem sāk izdot pirmo latgaliešu laikrakstu "Gaisma", pirmo latgaliešu laikrakstu un vairākas citas publikācijas.
Jau laikraksta ievadrakstā (27.11.1905) viņš ar interesi aicina:
“Latvieši brāļi! (..) Mums, latviešiem, jau ir laiks ņemt melno sulu sēriju drēbes no muguras, stāties citu tautu ritmā un teikt: es esmu latvietis, līdzīgi kā citām tautām, es esmu cilvēks, līdzīgs brīvam cilvēkam!”
Kā rezervju virsnieks karājās uz Galitijas frontes, tika ievainots, apbalvots ar Krievijas valsts ordeni, strādāja Militārās būvniecības nodaļā.
Pēc Atgriešanās no Latgales viņš atbalstīja Latgali kultūras un nacionālās autonomijas jomā.
Ja Latvijas nacionālo bruņoto spēku ieņem Rēzekne, kļūs par Rēzeknes pilsētas vadītāju, kopā ar līdzcilvēku Francisku Trasunas izveidos Latgales Demokrātisko partiju (1924), ievēlēs Satversmes asamblejā un 1.Saeima, tiks saukts par jauno parlamenta ceļu ministru, pēc tam - par ministrijas inspektoru.
Savu sirdsdarbu viņš noslēdz savā dzirnavā netālu no Ludzas – grāmatas "Latgales liktenis" (1937).
1949. gadā Padomju Savienība deportēja šo aktīvo, dziļi mīļoto vīru uz Sibīriju, Tomskas apgabalā.
Viņam izdodas izveidot vienu latu koloniālo pusi kolhozā "Latgolija", iegūt pat veco saunu.
Taču 1952. gada rudenī zemes gabals tiek apdegts un tās iedzīvotājs tiek nogalināts.
Juris Pabērzs (dzimis 1891. gadā Daugavpils novadā, miris 1961. gadā) – jurists un literatūra, mācījies Petrogradas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1912–1917), miera tiesu izpildītājs Daugavpils novadā (1917–1918), Daugavpils rajona tiesas priekšsēdētāja vietnieks (1934–1940), starplaikā Satversmes sapulce (1920– 1922) un Saeimas deputāts (1928–1934), Latgales lietu ministrs, trīskārtējais tieslietu ministrs, sociālais ministrs, pēc kara dažādos amatos.
Oto Nonācs (dzimis 1880. gadā Madonas novadā, miris 1942. gadā) – pēc Valkas skolotāju semināra absolvējusi Rīgas Politehniskās institūta Tirdzniecības departamentu Cand. rer. merc., aktīvi atspoguļoja politiskos procesus, zemnieku un agrāru problēmu sajutēju, laikrakstus Latvija (1905–1914), Latvijas Vēstnesis (1925), kā arī citu publikāciju redaktoru un esseisti, kas ievēlēti Latvijas Nacionālajā kolektīvā, Asamblejā, pirmajā un otrajā Saeimā, atbalstīja Kārlis Ulmaņa autoritāro valdību, kas 1934. gada 15. maijā apturēja arī viņa izstrādāto konstitucionālo kārtību.
Fricis Menders (dzimis 1885. gadā Rīgā) – mācījies ekonomisko zinātni un juridisko zinātni Vīnes universitātē (1907–1911) un Bernes universitātē (1911–1912), Briseles Socioloģijas institūtā (1913), Dr.iur., aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā, sociāldemokrātu līderis, arestēts un izsūtīts Jenisses gubernators, aizbēdzis un atgriezies Latvijā, Nacionālās apvienības loceklis, Satversmes sapulce un pirmie četri Saeimas deputāti Ārlietu un tieslietu komitejā.
Vācijas okupācijas laikā piedalās Latvijas Centrālās padomes darbībā, pēc kara strādā dažādās juridiskajās profesijās, 1948. gadā tiek arestēts un deportēts uz Mordvu, miris 1971. gadā Rīgā.
Kārlis Dišlers (dzimis 1878. gadā Kuldīgas novadā) – izcils Latvijas valsts tiesību zinātnieks, viens no Latvijas valsts tiesību veidotājiem.
Mācījis un absolvējis Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti, lieliski aizstāvējis pētījumu “Administratīvās tiesības Francijā un Vācijā”, pēc kura viņš tika atstāts tās pašas fakultātes Valsts tiesību katedrā, lai sagatavotos akadēmiskajam darbam.
Laikposmā no 1917 līdz 1920. gadam viņš bija valsts tiesību doktors Omskas Politehniskās institūta Ekonomikas nodaļā.
1920. gadā atgriezīsies Latvijā un kļūs par pasniedzēju 1919.gada 28.septembrī atvērtajā Latvijas Universitātes Ekonomikas un tieslietu fakultātē, sākumā strādās par administratīvo tiesību dotāciju, vēlāk arī par valsts tiesību dotāciju, aizsargās doktora grādu tiesību zinātnē, ievēlēs par profesoru un fakultātes dekānu, būs otrā Saeimas deputāte un Izglītības komisijas priekšsēdētāja.
Vēlāk tiecas juridiski attaisnot Kārlis Ulmanis 1934. gada maija apvērsumu.
1941. gadā Krievijai tiek nosūtīta Krasnojarska, strādā par tehnikas apsardzi un skolotāju, atgriezīsies Latvijā, bet 1949. gadā atgriezīsies Sibīrijā, kur viņš arī 1954. gada rudenī mirs ...
Gan darba jomā, gan ikdienā Kārlis Dišlers ir ar plašu acu loku: viņš strādā gan laikrakstās Tieslietu ministrijas Vēstnesis, Darba tiesības, tautas tiesības, Valsts Darbinieks, Jurists un Skaidrība, gan populārajā laikrakstā Jaunkā Ziņas, viņš raksta dzejoli un īsprozas, kā arī tulko latviešu literatūras darbus krievu valodā.
Turklāt darbi, kas nāk no tās aizsegumiem, ir tādi kā “Angļu parlamenta vēsture”, “Demokratiskā režīma pamati” un “Latvijas valsts varas iestādes un to funkcijas”.
Viņš dod ieguldījumu Latvijas valsts kārtības izveidē un ar patriotisku un profesionālu skaidrību dod pamatoti optimistisku novērtējumu jau 1928. gadā, valsts desmitajā gadadienā:
Latvijas tauta ir spējusi izveidot demokrātisku konstitūciju, attīstīt un aizsargāt to, un mēs varam būt pārliecināti, ka tauta to spēs arī turpmāk – Latvijas Republikas turpmāko gadu desmitu un gadu simtu laikā.”
Neapšaubāmi: Latvijas konstitūciju izstrādāja Latvijas augstākais inteliģents, bagātīgo kultūru pārstāv cilvēki.
Starp tiem – mūsu lieli garīdznieki, Latvijas valstiskuma ideoloģiskie līderi gadu gaitā: Rainis un Aspazija, Kārlis Skalbe, Francisks Trasuns, Andrejs Kurcijs un daudzi citi.
Rainis – Jānis Pliekšāns (dzimis 1865. gadā Jēkabpils novadā) – latviešu pirmās šķiras vārds, absolvējis Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultātes (1888), daudzviet jurists un notārs, piedalījies gadsimtu nogales latviešu izglītības idejas kustībā Jauns Vējš, ieslodzītais, nosūtīts uz piespiedu darba nometni ZiemeļKrievijā (1899–1903), viens no 1905. gada revolūcijas iedvesmotājiem, kopā ar dzīvesbiedru Aspaziju (kopš 1897. gada) iedziļinājās uz Šveici (1905–1920), visu mūžu mīlēja Latvijas valstiskuma ideju un atbalstīja tautas garīgās attīstības, izglītības un demokrātijas centienus, nenogurstoši publicēja Šveices un Vācijas laikrakstā rakstus par Latviju un latviešiem, sniedza lielu ieguldījumu latviešu dzejas un dramaturģijas simboliskā virziena attīstībā, 1919. gadā ar garu
Piedāvā Nobela prēmiju literatūrā.
Tiek iesniegts, bet netiek ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, zināmā mērā krāpj politisko partiju sadrumstalotajā sabiedrībā.
Nomirst 1929. gadā pēkšņi sirdslēkšanā Rīgas Jūrmalā.
Aspazija – Elza Pliekšāne (Rozenberga) (dzimis 1865. gadā Jelgavas novadā) – pirmais lielais latviešu sieviešu dzejnieka un dramaturgs, temperamentīgs Jauno Voolu kustības dalībnieks, kura dzīves kreedo visspilgtāk izpaužas latviešu pirmās romantiskās drāmas “Prestrīna” varones vārdos: “Es esmu / un pēkšņi paziņoju!”
1895. gada rudenī Aspazija vēlas iestāties Zirich augstskolu Medicīnas fakultātē, bet veselība stiepjas no apakšas, kopš 1896. gada Rainis neatņemams līdzgaitnieks gan izraidīšanas, gan mierīgos dzīves periodos.
1920. gada pavasarī abi dzejnieki no Ziedres caur Varšavas un Daugavpils tautas apsveikuma raidījumā "Rīga" atgriezīsies 10. aprīlī.
Pēc nedēļas viņi tiks ievēlēti par Dibinātās sapulces deputātiem.
Luterāņus Dibinātajā kolektīvā attēlo spilgts, bet iespējams, subjektīvs viņu partijas biedrs Fēlikss Cielēns, aprakstot Rainis neskaidrās oratorspējas runas pulkā un Aspazijas, kas gan runāja tikai atsevišķās reizēs, bet kuru balss “bija izvēlīga un skaidra, valoda plūsta bez pūlēm; runai nebija nekāda sentimentāla blakus toņa vai mākslīgā līķu skaistuma.
Viņš runāja kā īsts cīnītājs un nebaidījās izmantot irniju, lai apspiestu pretinieku ...”
Tas vētrains nomira, no veselības problēmām un nomāktības apspiesti, vien Rīgā 1943. gada beigās.
Andrejs Kurcijs – Kuršinskis (dzimis 1884. gadā Aizputes novadā, miris 1959. gadā) – rakstnieks, sabiedrības zinātnieks, apguvis Rīgas Politehniskajā institūtā uzņēmējdarbības zinātni, Vācijā Jenas Universitātē filozofiju un medicīnu, ieguvis Dr.med. grādu, pēc tam absolvējis Kaasanas Universitātes Medicīnas fakultātes (1913) un papildina sevi filozofijas un mākslas jomā Berlīnē.
Piedalījies nelegālo sociālo organizāciju darbā, piedalījies 1905. gada revolūcijā, kļuvis par Latvijas Pašlēmēju savienības priekšsēdētāju (1918), ievēlēts Nacionālajā kolektīvā, nodibinājumā un Saeimā.
Daudzu modernu dzejoļu un prozagrāmatu autors, varas iestādes viņu apseko, apcietina un apsūdz pēc kara (1949).
Francisks Trasuns (dzimis 1864. gada Rēzeknes novadā) – mācītājs, apgaismotājs, sabiedrības meistars, mācījies Pēterburgas Katoļu garīgās seminārā, absolvējis Pēterburgas Garīgās akadēmijas, kalpojis Daugavpilī, Rīgā, Pēterburgā, tika nosūtīts uz Latgali par dalību pamodināšanas laika kustībā Vladimirs, atgriezīsies kā dots un profesors uz Pēterburgas semināru (1902).
Izvēlas pirmo Krievijas valstisko namu, piedalās Latvijas kongresa organizēšanā (aprīlis-maijs 1927), atbalsta ar savu lielo autoritāti Latgali atdalīšanos no Vitebskas gubernācijas un apvienošanu ar pārējo Latviju.
Rainis norāda: “Francis Trasuns bija pirmais latgals, kas meklēja un atrada ceļu uz sapratni starp divām mūsu tautas šķirtajām daļām.” Un Valsts Prezidents Jānis Čakste 1926. gada aprīlī viņa prombūtnē saka: “Francis Trasuns uzlika mūsu Latvijas vāka trešo zvaigzni – Latgali.” Tāds bija tas latgals – Latgales Pagaidu zemes padomes priekšsēdētājs (1917–1918), Latvijas Nacionālās padomes loceklis, Satversmes sapulce, pirmais un otrais Saeimas deputāti.
Kārlis Skalbe (dzimis 1879. gadā Cēsu novadā) – tautas skolas skolotājs, mīlēts rakstnieks, sabiedrības varonis, piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos, jau tad izstājās no neatkarīgas Latvijas, bija spiests emigrēt uz ārvalstīm, sākumā uz Zīli, vēlāk uz Somiju un Norvēģiju.
Pēc tam atgriezīsies dzimtenē, turpina būt sociāli aktīva, jo īpaši veltīsies rakstnieku un žurnālistu darbam, viens no lielā laikraksta Latvijas Vēstnesis (19.07.1920.–15.12.1925.) dibinātājiem un pirmajiem redaktoriem, vada Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību.
Latvijas valstij liktenīgajā laikā ir Nacionālās apvienības loceklis, Satversmes sapulce un pirmie četri Saeimas deputāti.
1944. gada rudenī kādam pēdējam bēgļu kuģim ir spiests atstāt savas mājas un doties uz Baltijas jūras otru krastu, Zviedriju, kur arī 1945. gada pavasarī Stokholmā mirst.
...Tātad viņi un daudzi citi (lai neteiktu, ka visi simt piecdesmit divi) izcēla Satversmes sapulces deputātus un pieņēma Latvijas Republikas Satversmi ...
Šajā laikā Rīgā tiek noslēgts miera līgums starp Latviju un Krieviju un izbeigts Brīvības karš (11.08.1920), pieņemts kritiskā zemes reformas likums (daļēji 16.09.1920.–03.05.1922.), Buldurā notiek konference par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Somijas (Ukrainas un Baltkrievijas pārstāvju dalību), par Baltijas Savienības izveidi (6.08.–6.09.1920.), notiek tautas skaitīšana, kas liecina, ka Latvijā dzīvo 1,6 miljoni iedzīvotāju, alianses valstis atzīst Latvijas Republiku de iure (26.01.1921.), Latvija kļūst par Tautas savienības dalībvalsti (22.09.1921.), ievieš savu naudu (03.08.1922., 1 latu = 0,2903226 grami tīra zelta), notiek pirmās Saeimas vēlēšanas (7.−8.10.1922.), stājas spēkā Latvijas Republikas konstitūcija, pirmajā sēdē pulcējas pirmais Saeima (7.11.1922.),
Jānis Čakste, pabeidzot darbu, atzīst: “ ... Mēs esam pabeiguši savu darbu.
Mēs paši nevaram lemt par mūsu darba labsajūtu, lai tauta un nākamās paaudzes to dara.
(...) Latvijas tautas pirmie legālie pārstāvji parādīja, ka spēj strādāt parlamentārā formā un šis darbs nepalika bez rezultātiem.
Latvijas valsts ideja, Latvijas valsts nepieciešamības izpratne ir stipri pastiprinājusies tautas vidū.
Uzskatu, ka no mums vairs neatrodas neviens, kas būtu pret šo Latvijas valsts ideju.
Jauns Latvija, kuru mēs esam uzcēluši divus ar pusi gadus, attīstās, uzplaukst un loc mūsu nākamajām paaudzēm.”
Taču 1922. gada 7. novembrī, mērojot lielgabalu galdu, Jānis vēl vēsturiskāk vērtē Čakstes darbu: “Tikai tagad Latvijas valstī stājas spēkā jauna konstitūcija.
Šī jaunā konstitūcija Latvijā ievieš jaunu valsts kārtību, tā daļēji izveido jaunas vadības struktūras un precīzāk nosaka gan esošo, gan jauno struktūru funkcijas.
No šī brīža jaunā konstitūcija ir pamats, uz kuras pamata mūsu vadības struktūras un vadītāji var rīkoties labāk un pilnīgāk, nekā tas līdz šim bija iespējams.
Mēs visi ceram un esam pārliecināti, ka šī jaunā konstitūcija palīdzēs mums galīgi padarīt Latviju likumīgu un juridisku, kā arī vienlaicīgi nodrošināt tautas labklājību un kārtību.
Padarīt šo jauno Satversmi par laimīgu un spēcīgu Latviju!”
Latvijas valstiskuma idejā pārliecināto cilvēku ieguldījums šodien ir palicis stenogrammijā un Satversmes tekstā, kas mums ir dārgs mantojums.
Tas ir pamats demokrātiskai, pārdomātai un harmoniskai valstij un tās pilsoņu dzīvei.
Oskars Gerts, laikraksta Latvijas Vēstnesis galvenais redaktors “Summa cum pietāte” (ld. ar visdziļāko cieņu)!