liv-lv.hyp

Daudz laimes mūsu skolas, igauņu, latviešu un arī lībiešu kontaktu pētniekam Lembitam Brīvam, kurš šodien saņēma Latvijas un Igaunijas Ārlietu ministrijas Pulksteņrādīt godu!
Tērzējam jauno Igaunijas prezidentu Alaru Karisu – kādreizējo Tartu Universitātes rektoru, kurš šobrīd, Igaunijas Tautas muzeja direkcijas priekšnesumā, svin lībiešu pieminekļus!
Laimonis Rudzītis – Rīgas lībiešu sekotājam – 115!
Mēness lieta – Lībiešu siena vidusskola un Lācis viņa
No Lībiešu draudzības skolas, kas notika 2013. gadā, tās tradīcija ir dalībnieku līdzvērtīgs foto Lībiešu jūrmalā pazīstamais Lācis pie tam.
No 2021.gada 30.jūlija līdz 8.augustam Koštrõgā jau bija trešā Lībiešu siena augstskola, ko izveidoja LU Lībiešu institūts sadarbībā ar Tartu Universitāti.
Lībiešu kara augstskolas laikā tās dalībnieki satikās ar lībiešu valodas pratējiem, mācījās lībiešu valodu, par lībiešu vēsturi, kultūru un šodienu, kā arī par lībiešu pēdējo zemestrīci – Lībiešu krastu, kas tieši tāpēc kļuva par lībiešu skolas notikumu pātagu.
Jau no pirmās Lībiešu draudzības skolas, kas notika 2013. gadā, tās tradīcija ir dalībnieku līdzvērtīgā fotogrāfija Lībiešu jūrmalā iepazinusies ar Lāci pie tam.
Dziesma viņa ir Vaidas ciema Lāča sētas elpa un bagātība vairāk nekā divus gadsimtus.
Lauvas saimniecībā piedzima pirmais lībiešu skolotājs Nika Polmaņa (1823), kopš 19. gadsimta 60. gadiem te dzīvoja Lauvas ģimene – tās pārstāvis Andris Launitzs 19.gadsimtā rakstīja lībiešu valodu un citas tradīcijas, Lauvas saimniecībā bijusi apakšskola lībiešu bērniem (1923. – 1937.gads).
20.gadsimta 30.gadu beigās par Lāča saimnieku kļuva Alfon Bertholds (1910–1993) – zvejnieks, lībiešu dzejnieks, tautas literatūras zinātnieks, un arī tagad Lāča tuvumā dzīvo Bertholda ģimene.
Lībiešu siena vidusskola ir cauri, bet kādu brīdi no tās redzams Latvijas televīzijā.
Vēlreiz liels paldies visiem dalībniekiem un atbalstītājiem - Tartu Universitātes ASTRA projektam PER ASPERA, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijai, Latvijas Universitātei un citiem draugiem.
Pats pateicos Tālsa TV par sirdsapziņu un Marcs Daniels Skibsteds Volhards, Tuuli Tuisks un Miina Norviks par atmiņām.
Mūs Košragā sāks jau trešo Lībiešu siena augstskolu!
Mēness lieta – Kolkas bāka dzīvojamā ēka
Laikrakstā “Ilustrēts Junioriem” Daniels Skulte vaicā “Vai lībiešu valoda vēl stāv?” laikraksta LU Lībiešu institūts abos gados stāsta par lībiešu valodu pirms un tagad un par tām lietām, kas ir kopīgas lībiešu valodā un latviešu valodā.
Liels paldies par jautājumu, Daniel!
Skaista Jāņu diena un Jāņu diena!
Kubsrõks Helmī Stalteks
Bagāts krasts – redzēsim Mazirbē!
Daudz laimes Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā!
Paldies visiem, kas pirms 30 gadiem par to deva savu balsi, bet īpaši vienam no tiem – lībietim Ilmāram Geigenam!
Latvijas Augstākās izglītības fakultātes profesore Janīna Kursīte un viņas ģimene apsveiktu visus igauņus.
Latvijas Universitātē ir tapusi Renate Blumberga grāmata par lībiešu tautas māju.
Daudz laimes lielākā lībiešu garīgās mantojuma kolekcijas pratēja – Latvijas Rakstnieku muzeja – jaunajam direktoram – Tõnis Lukass!
Mēness lieta – Nika Polmaņa (122 x 207 cm) portreta režisors Uģis Olte no nākamās spēlfilmas “Upurga”.
Iznācis konferences DHN2020 rakstu krājums.
Tajā lasāms arī LU Lībiešu institūta audzēkņu Valta Ernštreita un Gunta Kļava raksts "Taking the Livonians into the Digital Space", kas stāsta par digitālajiem resursiem un to, ka tie var palīdzēt apdraudētajiem aizliegumiem un kultūrām.
Karls Pajusalu radio stāsta par Ludzas igauņu valodu.
LU Lībiešu institūta audzēknes Elvīra Kalniņa un Annija Lazdiņa piedalījās Tiesnešu naktī un stāstīja par savu darbu un izmeklēšanu.
Daudz laimes neatkarības atjaunošanas dienā, mīļa Latvija!
Šodien lībieši skārst līnus.
Te klausās putnu apzināšanas dziesmu, kā to dziedājis lībiešu valodas un prāta pratējs Pēteris Dambergs (1909–1987)!
Pirms 101 gada dibināta Mātes valodas biedrība, kuras pirmā izdotā grāmata bija arī pirmā pasaules lībiešu grāmata – Pirmā lībiešu lasāmgrāmata!
Daudz laimes!
24. martā seminārā par digitālo humanitāro resursu izmantošanas iespējām LU Lībiešu institūts stāsta par saviem izstrādātajiem resursiem lībiešu valodai un kultūrai.
Ja mēs nespēsim ieiet jūrā, Kolkas nāks pie mums!
LU Lībiešu institūts piedalās diskusijā par apakšgrupu jautājumiem – 2. diena.
LU Lībiešu institūts piedalās diskusijās par apakšgrupu jautājumiem.
Citādi būs runa arī par lībiešiem.
LU Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis grāmatas “Luci kiele lementar. Ludza igauņu valodas ābes” – 2020. gada labākā grāmata humanitāro tiesību jomā Latvijas Universitātē!
103! Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļa Igaunija!
Somu valodas tiesneša Vilho Setälä 1912. gadā veidotās lībiešu fotogrāfijas tagad redzamas vērojumā.
Paldies Twan Goosenam par vervēšanu.
Kursa traģēdijas programmas 2021–2027 radošajā diskusijā LU Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits runā par kurmas valodas un garīgās piederības stāvēšanu un izmantošanu, kultūras papildināšanas iespējām lauku apvidos un digitālo resursu izmantošanas iespējām.
LSM: "Lībiešu valodai ir vajadzīga steidzama palīdzība". Eirop visnelaimīgākā valoda ir jāglābj!
Meklējot pazudušos vārdus: LU Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis par valodām, dzīvi Arizonas teritorijā un sevi.
Starptautisko dzimtās valodas dienā skan arī lībiešu valoda!
Abja-Paluoja Igaunijā šogad būs somu-ugļu kultūras galvaspilsēta.
Ko saka dzīvnieki
Ziemu līdzi un māci lībiešu valodu!
Par debesu burtiem lībiešu valodā.
Rīt ir
Jauns LU Lībiešu institūta projekts lībiešu valodas apguvei.
Šodien pirms 30 gadiem tika dibināta Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā telpa “Lībiešu Jūrmala” – pirmā lībiešu pratībai veltīta valsts iestāde Latvijas vēsturē (viņa ieviesta 2003. gadā).
Mēness lieta – Lielirbes ciema tautas vēstules Lielirbes skolas vadītājam. Kāpēc tās radās?
Pēc LU Lībiešu institūta ierosinājuma Braila alfabēts ir izstrādāts arī Ludzas igauņu valodai! Vēlreiz pateicos Harrisam Mowbray!
LU Lībiešu institūta students Uldis Balodis ir nominēts Latgaliešu kultūras godam "Boņuks 2020" par Ludzas igauņu valodas iemītniekiem.
Lugas
Valsts prezidents un atbalstījis rindas LU Lībiešu institūta priekšlikumus nākotnei “Latvijas teritoriālo zemju likums”.
No 4. janvāra Latvijas radio 3 programmā skan jauna rubrika “Vai zini?”, kurā trešdien dzirdamas arī stāstus par lībiešiem!
Pāvesta stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai zini, kāpēc Lībiešu svētki vienmēr tiek svinēti kopš gada pirmajam lībietim?”
Kad es ietu uz jūrmalu
Pareizticīgo stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai zināt, ka mēs katrs prasām nedaudz runāt lībiešu valodu?”
Lībiešu valoda ir redzama arvien vairāk Latvijas vietās.
Te – Kolkas lībiešu nama zīme Kolkas ciema centrā.
Tēji
Otrs stāsts sniedz atbildi uz jautājumu “Vai zini, kāpēc somi, igauņi un lībieši ceļas augšā pie tās pašas meldes?”
Lībiešu valoda ir redzama arvien vairāk Latvijas vietās.
Te – Mērsrags nāk no tirgus.
Paldies, Mērsraga Informācijas Centrs!
Mēness lieta – Viktors Bertholds — lībietis, zvejnieks un ārste.
No 4. janvāra Latvijas radio 3 programmā skan jauna rubrika “Vai zini?”, kurā trešdien dzirdamas arī stāstus par lībiešiem!
Pirmais stāsts sniedz atbildi uz jautājumu "Vai zināt, ka Eiropas Savienības visnelaimīgākā valoda ir atrodama no Latvijas?"
Par projektu “Ziema līdzi un māci lībiešu valodu!”, lībiešu ceļu uz UNESCO Mārtiņu un apakšgrupu valodu gadskārtām.
Šodien 900 sekundes – Latvijas Universitātes Lībiešu institūts.
Vērmes
Par projektu “Ziema līdzi un māci lībiešu valodu!”
Jauns LU Lībiešu institūta projekts lībiešu valodas apguvei.
Latvijas Universitātes Lībiešu institūts priecē priecīgus Ziemas svētkus un laimīgu Jauno gadu!
ŪDENSVĪRS: Lībiešu lietas Somijas resursu kopskaitā.
Somijas muzeju pārvalde piedāvā savas bīdes (arī lībiešu pieminekļa) brīvai izmantošanai!
Dzied jaunas dziesmas lībiešu valodas apguvei!
Daudz laimes, mīļa Somija!
Mēness lieta – Kōrli Stalte raksts par radu, ko viņš dabūjis “Ūsu Derību” par 42 eksemplāriem, kurus Lībiešu savienība nopirkusi Ziemas šķēpu dēļ.
26. novembrī par Latvijas Tiesiskās akadēmiskās akadēmijas korespondenta locekli ievēlēja LU Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu.
Daudz laimes Latvijas Republikas 102. un Lībiešu plāns 97. dzimšanas dienā!
Vārds: Alkšņa Veinberga.
Luolkubs “Trilium” ir ieguvis Somijas-ugļu rakstnieku asociācijas un Igaunijas Sugrovd programmas popularitāti Somijas-ugļu rakstnieku godalga dzejas kategorijā.
Ovpālka tiek piešķirta katru gadu kopš 2007. gada
Mēness lieta – foto 1939. gada 6. augustā Lībiešu tautas nama atklāšanas pilī, kurā tika atskaņotas divas izrādes.
Uz foto redzams abu šovu aktīvists, bet vairāk par abām izrādēm var lasīt institūta mājas lapā.
9. novembrī (11.00–18.00) Igaunijas literatūras muzicētājs būs Igaunijas tautas literatūras arhīva dibinātāja Oskara Looritsa 120. dzimšanas dienas atzīmējums.
O. Looritss bija arī lībiešu tautas literatūras kolektīvs un pētnieks.
Seto institūts šodien 5 gadus!
Daudz laimes!
LU Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita stāsts par lībiešiem Mātes dienā Helsinkos.
Video no Ventspils Lībiešu kultūras mantojuma 2020.
V PASĀKUMI TĒRIŅI LĪVU KULTŪRAS KULTŪRAS UN SISTĒMAS PORTĀLS LIVONES.NET!
Otra svarīga daļa ir Labklājības padome, kurā apkopoti raksti, saites un video par lībiešiem.
Priecājos par jaunumiem portālā!
Lībieši ir Latvijas sākuma tauta, kas cēlusies no Baltijas jūras sāls sabiedrības, tai bijusi liela nozīme mūsdienu latviešu ķīlā un Latvijas kultūras veidošanā.
Mūsdienu latviešu valoda ir izveidojusies lībiešu un senatnīgo balto tautu – latgaliešu, zemgaliešu un kurdu – saspīlēšanā, un tieši tas ir pamats latviešu vienīgā skanējumam.
Tāpat lībiešu jūtība ir vērojama arī dažādās Latvijas tradicionālās un mūsdienu kultūras no folkloras līdz ēdieniem.
Tāpēc lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta arī Latvijas kultūras kanonī, un Latvijas Satversmes vai Satversmes preambulā īpaši uzsvērta lībiešu tradīcijas daļa latviešu tautas dzimšanas dienā.
Lībieši līdz mūsdienām ir braukuši ne tikai pratināt savu ierasto valodu un kultūru, bet arī attīstīt to, un tagad lībiešu kultūrs ir daļa no Latvijas mūsdienu kultūras.
Lībiešu valoda ir urāļu valoda, kas ir baltkrievu valoda, izņemot latviešu valodu, kas ir indoeiropiešu valoda.
Lībiešu valodas vistuvākās ir igauņu valoda, somu valoda un kareiviešu valoda, tālākas ir lībiešu, ungāru, mordiešu un citas ukraiņu valodas.
Lībiešu valoda ir pieejama UNESCO Pasaules neatliekamo valodu atlasē (UNESCO Atlas of the World’s Languages in Danger).
Latvijā lībiešu valodas statuss ir izstrādāts Valsts valodas likuma 4. pantā, kurā teikts: “Valsts rūpējas par lībiešu valodas kā iniciatoru (autohtonu) valodas prasmi, aizsardzību un attīstību”.
Lībiešu valoda kā lībiešu kultūras daļa kopš 2009. gada ir iekļauta arī Latvijas kultūras kanonī.
Vēl 19.gadsimtā lībiešu valodā runāja aptuveni 3000 cilvēku, 20.gadsimta vidū bija 1500 valodu pratēju, bet šodien ar lībiešiem savā starpā var runāt aptuveni 30 cilvēki visā pasaulē.
Visu laiku aug arī to, kas ir iemācījušies lībiešu valodas pamatus.
Lībiešu valodas apguve ir svarīga latviešu valodas sapratnei, tāpēc abas valodas viena ar otru ilgi sapratušas, dzīvojot kopā.
Kaut arī valodas runātāju ir maz, lībiešu valoda ir svarīga urāļu valodas cienītājiem, tāpēc tā ir savdabīga un tajā ir sastopami daudzi veci aizspriedumi.
Tāpat lībiešu valodas zināšanas ir svarīgas arī lībiešu pašai, tāpēc tieši lībiešu valoda vienmēr ir bijusi lībiešu pašnoteikšanās pamatā.
Mūsdienās ikviens cilvēks var iemācīties lībiešu valodu pats, kursos un jomās, arī vairākās vidusskolās.
Lūdzam, ka nākotnē lībiešu valodu var iemācīties arī tīklā.
Lībieši ir bagāti ne tikai ar enšu valodu un vēsturi, bet arī ar bagātīgu un savdabīgu kultūras mantojumu, ar kuru var iepazīties portāla sadaļā Irdi kultūras.
Lībieši ir radījuši un attīstījuši arī savu mūsdienu kultūru – mākslu, muzicēšanu arī ar rakstniekiem, pie kuriem iet gandrīz pirms 200 gadiem.
Lībiešu mūsdienu kultūra un tās izmantošana var iepazīties portāla sadaļā Viņas kultūra.
Labības padomes nodaļā kopā ir visa veida informācija par lībiešiem.
Te atrodami pētījumi par lībiešu vēsturi un kultūru (valodu pētījumi atrodami portāla sadaļā lingua.livones.net), grāmatām, tīkla resursiem, video un citiem.
Sauss visu laiku piepildās ar jauniem rakstiem un materiāliem.
Enn Säde dokumentālā filma Lībiešu stāsti (Lībiešu stāsti), 1991. gads tapis no 1988. līdz 1990. gadam.
Tajā redzami Oskars Stalte, Elfrīda Žagare, Alfon Berthold, Poulīna Kļaviņa, Andris Zēbergs, Irma Fridrihsons.
Filmā izmantoti Igaunijas Filmu arhīva un Igaunijas Telefilmu arhīva materiāli.
Scenārija autors un režisors – Enn Säde, operators Ago Ruus.
Lībiešu dziesmas ir pirmā latviešu valodā veidotā dokumentālā filma par lībiešiem.
Filma ir tās autora, režisora un operatora Andris Slapiņš diplomdarbs Nacionālā kinematogrāfijas institūtā.
Ēsti Televīzijas filma Lībiešu pludmalē, 1966. gadā (Lībiešu pludmalē) rāda kurmu lībiešu dzīvi 1960. gados.
Filmā redzami daudzi pazīstami lībieši (Hilda Grīva, Katrīna Krasone u.c.).
Filma ir lībiešu valodā un igauņu valodā, tajā dzirdamas tautas dziesmas un mūsdienu kompozīcijas.
Filmas režisors ir Endels Nõmbergs, scenārija autori – Eduards Vērsis un Ansis Vists.
Viktors Bertholds — lībietis, zvejnieks un ārste — 100
Viktors Bertholds (1921–2009) bija pēdējais no tiem, ar kuriem ģimenē, kamēr vēl bija dzīva viņa sieva Marta (1925–1994) bija lībiešu valoda, un arī pēdējais, ar kuru tepat jūrmalā varēja runāt viņas dzimtajā piekrastes valodā.
2021. gada 16. janvārī atcerēsimies Viktora Bertholda 100 gadu jubileju.
Viktors Bertholds lielu gaili kopš mūža dzīvoja Kolkā.
Par lībiešu lietu viņš lielākoties sāka strādāt vēlāk, kad lībiešu valodas pratēji bija palikuši maz un katrs valodas pratējs bija īpaši vērtīgs.
90. gadu sākumā Viktors kopā ar Martu mācīja lībiešu valodu mirušajiem.
Lai gan Viktoram vēl bija spēks, kopš augusta pirmajai Lieldienai viņš vienmēr bija redzams Lībiešu pilī Mazirbē.
Viktors Bertholds dzimis 1921. gada 16. janvārī Kōrli un Marija Bertholdu ģimenē Vaidas ciemā Zūonkõ.
Zūonkõ saimniecībā seši radinieki dzīvoja plašā un viš lībiešu ģimenē – Bertholdās, kur auga vairāki lībiešu kultūras vēsturei svarīgi ļaudis.
Abi kopā ar viņa brāli Alfonu Bertholdu (lībiešu dzejnieks, folkloras stāstītājs) viņi, uzaugot, prata lībiešu valodu visu savu mūžu.
Tieši Bertholdu ģimenē nāca vislabākie lībiešu runātāji 21.gadsimtā.
Kōrli un Marija Bertholdi ar vecāku dēlu Alfonu Vaidas ciemu Zūonkõ ap 1920. gadu
Lai arī Viktora un Marta Bertholdu ģimene bija pēdējā ģimene jūrmalā, kas savā starpā runāja par lībiešu valodu, abi bērni tomēr nemācās lībiešu valodu.
Sapnis Ārija Bertholda, kas kopš 1995. gada kopā ar meitu dzīvo AĪVā, atcerējās tā:
Mūsu mājās tika runāta lībiešu valoda.
Arī tad, ja vecāki negribēja, lai bērni saprot, ko viņi runā.
Es gribēju iemācīties lībiešu valodu.
Nu es zinu tikai dažus vārdus, un atmiņā ir palikušas dažas dziesmas.
Es domāju, ka es varētu lasīt, jo es atceros, ka māte mācījās, kā jālasa umlautieši.
Tad, kad es vaicāju viņam, kāpēc man nemācījos lībiešu valodu, viņš teica pretī, ka tas bija tāds staigājums, kas bija nospiests, ko nedrīkstēja runāt.
Viktors un Marta Bertholdi lībiešu valodā Kolkas pamatskolā 1990. gadu sākumā
2008. gada siena bija pirmā, kad Viktora vieta uz soliņa Lībiešu pilī palika tukša.
Viktors Bertholds devās jebkurā atpūtā, kad viņš bija astoņdesmit astoņus gadus vecs 2009. gada 23. februārī.
Viņš atpūšas Kolkas kapos.
No Zūonkõ zemnieku saimniecības Viktora Bertholda un Poulīna Kļaviņa Lībiešu tautas nama 50 gadu jubilejā 1989. gada 5. augustā
Izmantotie resursi:
Šuvcāne B. „Sauc par Vaidi manu ciemu.” R., Latvijas avīze, 2015. 306.–311.l.
Ar Viktoru Bertholdu Kolkā 2003. gada augustā.
Video.
Tirgojis LFK asistents Aldis Pūtelis.
Ārijas Bertholdes vēstule Baibai Šuvcānenai 2014. gadā.
KURAS DZĪVNIEKS UZ LĪVAS VALSTS
5. novembrī Rīgā apvienojās Lībiešu fonda un Lībiešu kultūras centra vadītāji un runāja arī par portāla livones.lv uzvarām lībiešu valodas lietošanā un pilnveidošanā.
Abas organizācijas secināja, ka portāla apskats tagad ļauj ne tikai rakstīt un lasīt ziņas lībiešu valodā, bet arī runāt tīklā, portāls runā tieši savā starpā.
Tādēļ, pamatojoties uz LKS priekšlikumu, tika secināts, ka turpmāk (25.novembris) katru trešdienas vakaru no plkst.20.30 veselās sarunas telpās varēs runāt lībiešu valodā.
Par sarunu organizatoru būs Valts Ernštreits.
Portāla Livones.lv kopienas nodaļa.
Runa ir pieejama portāla Rovst sadaļā. Rovst nodaļas izveidi atbalstījusi Nordplus programma.
2011. - ROVDVAIDLA LĪDZEKĻA UN KULTŪRA ĀIGA
Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība un biedrība Lībiešu Kultūr sidām ir pieņēmusi lēmumu par 2011.gada starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu.
Tam ir vairāki iemesli, kas cēlušies gan no kultūras vēstures, gan saistīti ar jaundienām, gan aktualitātēm, tāpēc 2011. gadā gaidāmi vairāki notikumi.
2011. gadā apritēs 150 gadi, kamēr Pēterburgā Zviedrijas Tiesiskās akadēmijas izdevumos iznāks A. J. Sjögrena un F. J. Wiedemanna līdzīgs darbs vācu valodā – pirmais lībiešu grammatika un vārdnīca, kurā attēloti arī pirmie lībiešu tautasdziesmas paraugi, dzejoļi un gari teksti.
Nākamgad būs 90 gadi, līdz klajā nāca pirmā pasaules grāmata lībiešu valodā – Lībiešu pirmā lasāmgrāmata, ar kuru Igaunijas Akadēmiskās dzimtās valodas biedrība (Akadeemiline Mātes valodas biedrība) sākusi savus ierakstus.
Pirms 80 gadiem ar Somijas Akadēmisko radinieku klubu (Akateeminen Heimoklubi) sāka iznākt pirmais lībiešu laikraksts – Līvli.
Pirms 75 gadiem lībiešu Kōrli Stalte Igaunijas Akadēmiskās dzimtās valodas biedrības uzdevumā apkopoja pirmo lībiešu Abēdas rokrakstu, kas pirms pieciem gadiem atrasts Igaunijas arhīvā.
Pirms 20 gadiem tika dibināta no valsts neatkarīga aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija Lībiešu jūrmalā, bet Latvijas likumā “Latvijas tautas un etnisko grupu brīva kapacitāte un taisnīgums uz kultūras autonomu” lībieši ir sarakstīti Latvijas pavalstu maisījumā.
Nākamgad apritēs pieci gadi no lībiešu valodas un kultūras portāla livones.lv dibināšanas. Portāls ir vienīgais medijs, kas sniedz ziņas lībiešu, latviešu, angļu un igauņu valodā.
Lībiešu valoda un kultūra nav tikai vēsturiska vērtība, ko sedz gadu desmitu un simtu sāpes.
Tas ir mūsdienu svarīgākais pētniecības un tiešraides avots, kas padara bagātīgāku mūsdienu kultūras dzīvi un sniedz vērtības gan zinātniekiem, gan visiem citiem.
2011. gadā Igaunijā iznāks vislielākā lībiešu-latviešu vārdnīca.
Tās autors ir mūsdienu labākais lībiešu valodas tūrists un zinātnieks prof. em. Tiit-Rein Viitso.
Jaunā vārdnīca, kurā būs arī lībiešu valodas gramatika, būs arī perfekta mācību grāmata, kas papildināta ar labiem valodas paraugiem.
Šogad 10. decembrī Tartu Universitātē Valts Ernštreits pirmo reizi ar pētījumu “Lībiešu valodas notikums” kļuva par valodas zinātnieku, un 2011. gadā uz šī darba pamata iznāks arī grāmata.
Latvijā un Igaunijā būs starptautiskas tiesvedības konferences, izstādes un citi notikumi.
Starptautiskajā lībiešu valodas un kultūras gadā Starptautiskā lībiešu draugu biedrība un Līvõ Kultūr sidāma galvenie sadarbības partneri no Igaunijas ir Tartu Universitāte, igauņu valodas institūts, Mātes valodas biedrība, Latvijā – Latvijas Tiesu akadēmija, lietuviešu aģents, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs u.c.
Mācību koordinators Latvijā ir Valts Ernštreits, Igaunijā Tuuli Tuisks un Somija Tapio Mäkeläinen.
Profesora Mati Hinta apsveikums Starptautiskajai lībiešu valodas un kultūras gada konferencei 25.11.2011. Tartu
Manas domas šodien ir Jūrmalā un ar tiem, kas krastu valodu uzskata par dārgu.
Ļauj viņiem visu to dzīvi labi.
Lietas ir no raidījuma, lai tās ir, bet mēs negribam aizmirst krastu valodu.
Visu labu izvēlas jums visiem – Mati Hints.
Kēra ievietota portālā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstam.
PROFESŪRA MATI HINT TĒRIŅTIMI
Mūsu bērniem ir jāņem viņu zvērests arī savā nodabā.
Viņš ir mēģinājis turēties no parastas valodas.
turēt ciet
Tu turies manā ceļā.
Viņš turas ciet kā ar zobiem.
saglabāt bērnu
Es turēju vienus visus: gan brētliņus, gan suni.
Turi savas acis!
gaida kā rītdienu
Ko tad vairāk gaidīt.
Viņš nemaz negaida.
Viņš gaida bērnu, kad viņam būs.
Viņš gaida svētceļnieku.
Visiem ir uzvarētāji
laimīgu laiku
paēst laicīgi
vīna sviests
laime un laime
Alus arī ir vara, sāk valdīt.
Vēj, lai putas būtu, lai tā būtu šūnā.
Es iešu to martā.
Ej to smieties!
Durvis arvien braukā vaļā – ciet.
Vētra tāpat maršē durvis, kamēr nost.
brūnā puse
zem koka žagara
Saule ir vēsa.
Vienaldzīgi es vēl šeit varu.
Tā ir dzīvnieku barošana.
pavēlniecībai
Aizraujas ar dzīvnieku bērns, zaķa bērns, kurš nevar staigāt, iet lēkājot ar varu-vēnu.
Zibens smeldz.
Neviens nespēja viņu valdīt.
Iet vaļus izklāt, citādi viņš nežūst.
Tad, kad bija karš, cilvēki krita kā siena valdījumā.
rakt varu
Krastmalā ir ar lielām kupenām.
Tarādu starpība ir pilna ar varas iestādēm.
Vētra sētā sajaucās ar kupenām.
Sniegs plūst vētrā.
Vētra ir savaldījusi sniega segas.
Locītavas mestas ar vājumu.
mantas bāzt
redzēt postu
darīt postu
Viņš valdzina savu sirdi.
Kā tu otru kaimiņu, dari otram – dzīvniekam, cilvēkam – grūtību.
Tu vajāji viņu ar vārdiem, kā viņam iet pie sirds.
valdzinoša veselība
Tā valdzinoša, citāda nav, kā lūpa un kaimiņš.
Viņš kļūst valdzinošs.
Tā sieviete ir valdzinoša kā va pīļu bute.
uz varas locītavām
Alus arī ir vara.
piecdesmit pirmais
pieci kaķi
piecdesmit pirmais
aizķerties
aizķerties
apģērbties
palikt ciet
aizaugt
aizklāt
aizgriezt
aizsalt
aizšaut
aiziet ciet
aizbāzt
aizspiest
aizsiet
aizputināts
aizslīgt
aiztaisīt ciet
apcietināt
Viņš aizver ēdienu.
Ar ko tiltam varētu aiztaisīt starpsienas ciet?
Saule aizgāja ciet.
garu vīzi
Starp rokām viņu vizītē.
baltā vizbulīte
vīrišķīgs vizbuļš
kā cieta tikai viena spēja
turēt ciet
būt ciet
Tā kuģis ir ciet.
Saule ir ciet.
Mums govis nedeva pienu, bija ciet.
aiz slēgtām durvīm
ciets karakteris
ar cietām acīm
stiprināt amatu
stiprināt virvi
tiks apstiprināts ar zvērestu
Visi apstiprina, ka viņam ir taisnība.
Zirgs un virvē ciet.
cieta pēda
ciets kā akmens
iet ciet
Jēkabs ar saviem cietajiem sasniegumiem lika viņam pa galvu.
Baltā maize ir cieta kā teļa.
ciets ūdens
ciets miegs
identificēt
nes kādu izmēru un vīt tvaika kupenu
brokastu vītols
taisnā veidā
muļķīgā veidā
skaisti
darīt kaut ko nepareizā vai muļķīgā veidā
Viņam astes veidā ir viens gals platāks.
Viņš vijolē ar ķieģeli istabā, padara griesti vai sienu baltu, skaistu.
Viņš trāpj traukā.
svilina utis
Dzīvnieks vicina savu asti.
Flagu ar vēju svilina.
Kīnkamäg vits
paņēma vizīti
bikšu vica
svārku vits
Jūs esat kā ar vienu vicu aizsieti.
Zāle kalst saulē, bez dienas tikai stiepjas.
Puķe izstiepj.
Viņiem nav nekādu pastiprinājumu.
šūpuļkrēslis
svaiga virve
svaigs trauks
Viš kā dzelzs nagla.
Viņi vēl bija stipri gan.
Vilina arvien.
Vilina tikai, smalku vilnu, miglu lietus.
Medus met.
izmest projām
nomest
izmest
met no kuģa pāri bortam
nedod nemaz rokā, met kā sunim
Tos bites rudenī nogalina zemē un izmet ārā.
Iemetām viņu garšļaukus.
Ko es negribu, es izmetu projām.
Tu meti otru ar akmeni.
Tu meti akmeni uz otra.
Iemet uz apģērba.
vārīšanas laiks
dabūt virtuvi
Cilvēks sargā.
Tu aizmirsi no miega.
pamosties
Cilvēks pamostas.
būt modē
Māte iet laizīt meitu.
Viņš klusi iet, lai neskārstu māti.
Tu atriebies otram sapnī.
zeķes adāma vilna
Zeķe auž ar piecām vilnām.
Es nopirku sev vilnas kreklu.
Es velu uz papīra vīpslas.
Puorazs viņž; bērni arī viņž kā pūorazs.
Vējš, ka var sevi valdīt.
Viņš juta, ka palika vingrojumā.
ausis vingro
liels vings
Vings nāk istabā
krāsns ļāva trenēties istabā.
Plēst es jutu, ka man palika slikti.
Ķīpslis vīnoja vācieti.
Es vīnoju to sev.
kūpināta vīnoga
Lietus krīt.
Mute, resns lietus, zeme rūc.
Lietus kā ar plūmēm nogāž zemē.
Apgriezieni ir skaļi dusmīgi, būs lietus.
Labība gāja bojā ļoti lielu lietusgrēku rokās.
Vīmba ir daudz gādību.
Ar vilnu vilina.
Viņa lauki deva bagātīgu labību, un to labība gāja bojā.
Vilnu sēj zemē.
rožu vilna
Darbu vilina ilgāk.
Tu vilini otru cilvēku ar ragu.
Pēc tam izvilka un labi saprata to.
Mans prāts vīlies.
Cilvēku vilina, tracina.
Slinks cilvēks raud viltīgs.
skriet, kā papēdi vilkas
Viņš pastaigājas pa mani.
Ko tu bērnus vilcini! – ja kaut ko sola, tracina, melo.
Vilna rūgst.
Ziemā bija jākarsta un vērpj vīles.
visu vilties pilns
viltīgs laiks
viļņains vējš
Vilnas vējš pūš katru dienu.
Vilks ar vēju nevar lasīt kartupeļus.
Es neciešu vilnu.
dot vilnu
Viņš baidās no savas vilšanās.
Koks met vijoli.
Pašu dzīvi pāri neglābj.
Mēness ir tikai vilnis, kad mēness ir ciet, kāds mākonis nāk virsū.
spīdzinošu viksi
Jauki, zābakus viksē ar birsti.
Noslēguma vārds
Lībiešu valoda ir senatnīga somu-ugri valoda, kas nāk no Latvijas.
12.gadsimtā lībiešu valoda tika runāta Latvijā abās Mazās jūras vai Rīgas lopu zonās, arī Latvijas pašreizējā uzpilsētā ap Rīgu.
Sammu samita laikā tur dzīvojošie ļaudis saslēguši kopā ar kāzām un tikai savu valodu latviešu valodā.
19. gadsimta vidū lībiešu valoda tika runāta tikai divās vietās.
Viena no tām bija Mazās jūras austrumu malā ap Svēto jūru, kur Vidzemi vai Salātu lībiešu valodu izmantoja 22 lībiešu valodas pratēji.
Te lībiešu valoda pazuda jau pēc neilga laika.
Otra vieta bija Lībiešu krasts – 14 kurzemju zvejnieki skanēja no Patīkas līdz Gipkai, kur kurzemiešu lībiešu valodā runāja 2500 cilvēki.
20.gadsimtā lībiešu valodas runātāju skaits arī Kurzemē palika mazāks.
Tam palīdzēja abu pasaules karš un padomju okupācija, kas padarīja valodas sāpes vēl straujākas, lai gan paši lībieši un viņu atbalstītāji no citu somu-ugru tautu vidus un Latvijā darīja daudz darba, lai šo prasmi un attīstību attīstītu.
1950. gadā visā Lībiešu jūrmalā tika izveidots īpašs režīms, jo tas nu bija ES rietumu robeža.
Zivju zveja, kas ilgu laiku bija lībiešiem vistradicionālākā, un jūrmalā glābšana kļuva vēl grūtāka.
Tāpēc daudzi lībieši devās meklēt darbu lielajā pilsētiņā – visvairāk Rīgā un Ventspilī.
Krastas izmeta tukšas, un pēdējais zemesgabals, kurā abos slāņos tika runāta lībiešu valoda, pazuda.
Jarā dienvidrietumu lībiešu vietā bieži nāca latvieši, un tagad Lībiešu jūrmalā gandrīz brīvi klausās latviešu valodu.
Pāldis lībieši dzīvo Rīgā, Ventspilī, Kolkā un arī citās Latvijas vietās.
2011. gada iedzīvotāju skaits liecina, ka Latvijā kopumā ir 250 lībiešu.
Mūsdienās lībiešu valoda ir ierakstīta UNESCO Zemkopības nelaimīgos atlantos.
Zemgalē ir tikai nedaudz vairāk nekā 20 cilvēki, kuri prata runāt lībiešu valodā.
Tomēr to vidū ir arī trīs dzejnieki, kuri ir arī šīs grāmatas autori.
Līdz ar to var teikt, ka, lai arī lībiešu rakstnieki ir Europ no mazākā lasītāju skaita, tas var būt arī vislielākais, ja skatās rakstnieku skaitu lībiešu un lībiešu valodas runātāju vidū.
Lībiešu valodas un kultūras uztvere un nozīme ir daudz lielāka nekā tikai pašreizējo lībiešu vai lībiešu valodas runātāju skaits.
Lībiešiem ir bijusi svarīga vieta Baltijas valstu vēsturei un ievērojama loma mūsdienu latviešu un Latvijas kultūras veidošanā.
Latvijas labi zināmo rakstnieku, komponistu, mākslinieku, valstsvīru un citu izglītotu cilvēku vidū ir daudz cilvēku, kas nāk no lībiešiem.
Arī pēc valodas pagarināšanas lībieši ir bijuši stipri pašnoteikšanās un pievilcības pratēji, kas palīdzējuši lībiešiem un kultūrai uzturēties dzīvs arī šodien.
Tas ir arī tas, ka gandrīz divus simtus gadu līdzās tradicionālajai kultūrai lībieši ir attīstījuši arī savu mūsdienu kultūru.
Attiecībā uz savu vēstures garumu tas ir līdzvērtīgs lībiešu kājnieku – latviešu un igauņu – mūsdienu kultūrām.
Tas nozīmē, ka lībieši līdz mūsdienām ir ne tikai pratuši izmantot savu valodu, bet arī attīstījuši rakstību un mūsdienu kultūras tradīcijas, kas redzamas mūsdienu lībiešu dzejnieku, mākslinieku, mūzikas rakstnieku un dziedātāju darbos.
Lībiešu rakstnieku sākums
Pirmie lībiešu vārdi ir atrodami jau 13.gadsimtā rakstītajā lībiešu Henrikas hronikā, kas ir nozīmīgs dokuments lībiešu un visu Baltijas valstu vēsturei.
Pirmie lībiešu teksti tika spiesti jau 16.gadsimtā.
Tomēr lielākā daļa pirms 19. gadsimta vidus izdoto lībiešu tekstu galvenokārt bija tikai valodas paraugi, kas nebija paredzēti lībiešiem, arī 1863. gadā Londonā spiestās pirmās lībiešu grāmatas – Matteus evaņģēlijas tulkojumi kurzemiešu valodas austrumos un dienvidrietumos.
Pirmā tieši lībiešiem domātā grāmata – tāpat Mateja evaņģēlijas tulkojums, kas tika veikts ar diviem iepriekšējiem tulkojumiem – tika izdota tikai 1880. gadā Pēterburgā.
Pirmie lībiešu ilustrāciju piemēri radās jau 19.gadsimta vidū, kad pie lībiešiem ieradās Pēterburgas akadēmiķi Anders Johans Sjögrens un Ferdinands Johans Wiedemanns.
To sastādītā pirmā lībiešu valodas gramatika kopā ar lībiešu paraugiem un lībiešu-viešu-latviešu vārdnīca tika publicēta 1861. gadā Pēterburgā.
Starp citiem valodas paraugiem (vārdiem, tautasdziesmām un senatnēm) ir atrodami arī pirmie lībiešu rakstnieku paraugi - Jāņa Prinča un viņa dēla Pētera Prinča rakstītie dzejoļi.
Jāņa Prinča vecākais bija lībiešu zvejnieks un savulaik mācījies rakstnieks no Miķeļtorņa ciema, kur viņš vairākus gadus turēja arī virves amatu.
Jo vēlāk Jāņa Prinča vecāki devās dzīvot Ventspilī, kur viņš ielika pamatu vienai Ventspils pilsētai (pilnībā – Ostgals, kur vienu no balsīm nes arī viņa vārds).
Jāņa Princis dzīvoja tur līdz sava mūža beigām.
Viņam bija liels valodnieka un rakstnieka talants.
To rāda gan viņa radītie lībiešu vārdi, kurus viņš sauca par trāpījumiem studentiem, gan arī viņa raksti tā laika latviešu laikrakstā.
Jau pirms Sjögren un Wiedemann ierašanās Jānis Princis bija rakstījis vairākas pagrīdes latviešu valodā un lībiešu valodā.
Viņš jau bija izdarījis arī tulkojumus.
Jāņa Prinča vecākiem bija doma, ka topošajām cilts kazām ir jāpieprasa skaista, tīra un bagātīga lībiešu valoda un jāpierāda, ka lībiešu valoda ir tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita lielākā Eiropas valoda.
Ir domājams, ka tieši pēc šīs ieceres Jāņa Prinča vecāki varēja rakstīt arī savus pirmos dzejoļus lībiešu valodā un veikt pirmos tulkojumus.
Jāņa Princis ir svarīgs arī latviešu rakstniekiem.
Viņa latviešu valodas dzejoļu krājums Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas (Miernieku svētku dziesmas un soļi), ko viņš rakstīja kopā ar savu vecāko dēlu Jāņu, tika izdots Jelgavā 1845. gadā.
Tas bija otrais oriģināldziesmas krājums ar latviešu valodas rakstiem vēsturē.
Pirms vairāk nekā 170 gadiem rakstīto Jāņa Prinča darbu lugā var tikai brīnīties, kā viņa ir viņa lietotā valoda gan, cik labi un caurspīdīgi ir viņa dzejoļu attēli un ritms.
Viņa rakstītie teksti liek domāt arī par to, ka vēsture būtu varējusi būt arī citāda.
Ja Jāņa prinčam būtu bijusi iespēja uzzināt vairāk par kultūras dzīvi mūsdienās, ne tikai zvejnieku ciemos pasaulē, par viņu varbūt būtu jūtams ievērojams un spilgts 19.gadsimta kultūras cilvēks ne tikai Latvijā un Baltijas valstīs, bet var būt arī veselas Eiropas kontekstā.
Lībiešu rakstnieki 20.gadsimtā
Lībiešu rakstnieki sāka strauji augt pēc Pirmā pasaules kara, kad 19.gadsimtā tautas romantiskās domas bija kļuvušas ļoti populāras un pēc lielām impēriju saspīlējuma visā Eiropā pēkšņi bija radušās daudzas jaunas tautas varas.
Kad jaunas neatkarīgas Latvijas, Igaunijas un Somijas valstis radās kādreizējā Krievijas impērijas rudenī, lībieši, kas bija svarīga šī reģiona vēstures daļa, atkal tika pievērti uzmanības centrā.
Lībieši tika īpaši pakļauti Igaunijas un Somijas zinātnieku un kultūras darbu veidotāju uzmanībai.
Viņus bija sapratis jēdziens par radiniekiem – dažādu somu-ugru valodu runājošo cilvēku ģimenēm Europs, kur galvenokārt brīvi tiek runātas Indoeiropiešu valodas.
Šo studentu un kultūras darbu veidotāju darbu saprata arī tas, ka citi tādi somugru ļaudis, neskaitāmi sāmi un ungāri, bija grūti pieejami pētniecībai vai kopdarbam, tāpēc viņi bija palikuši tikai izveidoti no Tautas savienības.
Tāpēc dažādu somu un igauņu studentu interese pēkšņi tika veltīta lībiešiem, viņi sāka strādāt ar lībiešu pētniecību un noliedzību, un lībiešu valoda un kultūra tika ļoti atbalstīta no abiem šiem cilvēkiem.
Pirmie un vissvarīgākie no šādiem studentiem, kuri ieradās Lībiešu jūrmalā, bija Lauri Kettunen (1885–1963) – soms, Tartu Universitātes baltā jūras sāls valodas profesors un 1938. gadā izdotās lībiešu-vācijas vārdnīcas autors, un igauņu Oskars Loorits (1900–1961), tālaika students un obligātā lībiešu folkloras kolektīvs un zinātnieks.
Līdztekus lībiešu valodas un kultūras materiālu vākšanai jau to pirmās ekspedīcijas laikā lībiešu teritorijās 1920. gadā abi studenti sāka runāt par to, ka lībiešiem ir vairāk jāuzmanās savām pievilcībām, tas ir prasmīgs un jāattīsta.
Tāpēc viņi palīdzēja arī izveidot un attīstīt lībiešu kultūras dzīvi – dibināt dziesmu kursus un Lībiešu savienību, izglītot lībiešu valodu skolās u.c.
Viens no šiem pazīstamākajiem darbiem bija lībiešu valodas tekstu izdošanas iespēju radīšana.
Jau 1921. gadā Kettunen un Loorits izdeva pirmo lībiešu lasāmgrāmatas un sadalīja šādu lasāmgrāmatas izdošanu līdz 1926. gadam.
Vienkopus ar folkloru un autoriem savos rakstos lasāmajos rakstos tika izdoti arī lībiešu dzejoļi un stāsti.
Šīs grāmatas un vēl nesen iznākušais laikraksts Līvli (1931–1939) kalpoja par starpnieku lībiešu rakstnieku attīstībā, kur divu pasaules karšu laikā savus darbus varēja izdot gan jau iepriekš rakstītie, gan arī jauni rakstnieki.
Jāpiebilst, ka tajā laikā un arī caur visu lībiešu vēsturi populārākā rakstnieku daļa ir bijusi dzejniecība.
Tam pakļautie ir labi saprotami, tāpēc dzejolis vienmēr ir bijis populārs pie lībiešu kājniekiem.
Tas bija viegli izdodams un tam nepieciešams arī mazāk darba nekā stāstu rakstīšanai.
Tā bija svarīga lieta daudziem lībiešu rakstniekiem, kuri bija galvenie zvejnieki un caur dienām vairāk strādāja ar airiem un tīkliem nekā ar tirgu un papīru.
Tolaik ievērojamākais autors bija Kōrli Stalte (1870–1947) – dzejnieks, tulks, lībiešu kultūras pratējs un attīstītājs.
Stalte bija arī pirmais 1923. gadā dibinātās Lībiešu savienības vadītājs.
Turklāt Stalte bija laikraksta "Līvli" redaktors (1933–1939) un arī tulks, kas ar lībiešiem tulkoja Jauno testamentu.
Vispazīstamākais Stalte ir no tās puses, ka viņš rakstīja arī pasaules un garīgo lībiešu dzejoļus.
Stalte sāka rakstīt jau pirms Pirmā pasaules kara.
1920. un 1930. gados viņš bija ātrākais lībiešu dzejnieks un arī pirmais lībiešu dzejas grāmatas autors (Lībiešu dziesmas; Tallina, 1924).
Savā darbā viņš visvairāk runā par lībiešu ikdienas dzīvi, viņš raksta par lībiešu tautas un garīgajām lietām.
Visi viņa dzejoļi ir daudzveidīgi – starp tiem atrodami gan vienkārši folkloras bērnu dzejoļi, gan smalki soni.
Kōrli Stalte ir īpaši ievērojams tāpēc, ka daudzas no viņa dzejoļiem tajā pašā laikā bijuši arī dziesmu teksti (viņš ir arī lībiešu himnas vārdu autors).
To var teikt arī par daudziem citiem lībiešu dzejniekiem.
Tāpēc dziedātāji bieži vien ir gandrīz pārliecināti, ka dzied tautas dziesmas, kaut arī to dziesmu vārdus ir rakstījuši daži lībiešu dzejnieki.
1930. gadu beigās Stalte apkopoja arī lībiešu lasāmgrāmatas rokrakstu, kas tika izdots tikai 2011. gadā, kas bija starp lībiešu valodu un kultūru gads.
Kōrli Stalte dzejoļi, kas atrodami šajā grāmatā, ir viens no labākajiem lībiešu rakstnieku piemēriem.
To var teikt arī par Stalte rakstītajiem stāstiem, kas gan ir sākotnēji rakstīti bērniem, bet liecina par matemātiku to rakstīšanas laikā gan kādreizējā, gan īstajā veidā, gan arī, lietojot labo un skaistu lībiešu valodu, ka to lasīšana ir patiess prieks ikvienam lībiešu valodas pratinātājam.
Nākotnē redzami gan tēli par lībiešu ciemu ikdienas dzīvi, gan tolaik dzīvošana mūsos.
Tomēr pirmie lībiešu prozas paraugi bija izdoti jau nedaudz agrāk, trešajā lībiešu lasāmajā grāmatā (1923).
To bija sagatavojis Augusts Skadiņs, un grāmatas izdošanu bija atbalstījusi Igaunijas slāpes biedrība (Eesti Karskus savienība).
Skaņā tajā grāmatā ielika vairākus alkoholiskos stāstus, kurus viņš pats bija arī uzrakstījis.
1935. gadā Pēteris Dambergs tika spiests sastādīt Mātes valodas lasāmgrāmatas skolai un mājām, no kurām tolaik nāca viens no galvenajiem rajoniem.
Līdzās tulkojumiem no šīs grāmatas ir arī lībiešu rakstnieku dzejoļi un stāsti, no kuriem viena daļa ir arī Damberga paša rakstītā.
Pēteris Dambergs bija ļoti svarīgs lībiešu rakstniekiem un mūsdienu kultūrai.
Viņam bija vairāki amati: viņš rakstīja un tulkoja lībiešu valodā dzejoļus, savāca un tulkoja lībiešu folkloru, attīstīja lībiešu valodu, bija valodas konsultants studentu vajadzībām, piedalījās vairāku vārdnīcas sacerējumu veidošanā (piemēram, lībiešu-latviešu runāšanas grāmatas tapšanā).
Viņš prata lībiešu kultūras dzīvi padomju okupācijas laikā.
1930. gadā, mācoties Jelgavas skolotāju seminārā, Dambergs piedalījies arī laikraksta “Līvli” izdevniecībā.
Pēteris Dambergs visvairāk rakstīja dzejoļus.
Viņa dzejoļiem ir raksturīgs plašs lībiešu valodas lietojums un daudzveidīga mešana.
Viņš rakstīja arī vairākus stāstus par savām atmiņām, kas ir viens no labākajiem lībiešu prozas paraugiem.
1967. gadā Dambergs izveidoja arī jaunu lībiešu lasāmgrāmatas rokrakstu.
Tajā iekļauti padomju laika sociālās reālisma piemēri, kas nav atrodami citos lībiešu rakstos.
Divu pasaules karšu laikā gandrīz visi lībiešu kultūras ļaudis piedalījušies rakstnieku dzīvē: rietumu lībiešu dzejnieks Uļi Kīnkamäg (1869–1932), kurš bija s Kīnkamäg cietumā savu lībiešu domām un kuru līdz ar to Latvijā pazīstams arī kā “Lībiešu ķēniņš”, Lībiešu savienības obbijas vadītājs Didriķis Vālgamaa (1884–1968), mākslinieks Jānis Belts (1893–1946), mācītājs Edgars Vaalgamaa (1912–2003) un daudzi citi, arī tādi lībiešu studenti kā Lauri Kettunen un Oskars Loorits.
Runājot par rakstnieku skaitu, viss aktīvais laiks lībiešu rakstniekiem bija laiks starp diviem pasaules soļiem.
Tomēr, kā redzams no Pētera Damberga izstādes, lībiešu rakstnieku radīšana tika dalīta arī pēc Otrā pasaules kara, kaut arī iespējas tās izdošanai bija ļoti ierobežotas.
Daži autora, piemēram, Alfon Bertholda (1900–1993) un Poulīna Kļaviņa (1918–2001) darbi tika publicēti tiešraidēs Igaunijā.
Tomēr lielākā daļa tolaik rakstīto darbu palika rokrakstos.
Kad Latvija atgriezās pie savas neatkarības, lībiešu valodas rakstnieki atkal devās uz priekšu.
Latvija ir mūsu tēvzeme
Par viņa brīvību cīnījās arī lībieši, cik viņi bija, kopā ar latviešiem.
Tāpēc mūsu tēvzeme mums ir mīļa.
Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, liela Vēna upes malā.
Tur dzīvo valsts Vējonis.
Braucot uz Vēnu, kuģi iet augšā līdz Rīgai.
Viņi ieved preces no parādu zemēm un sūta Latvijas preces uz ārvalstīm.
Vēnu ieiet arī karakuģi, kas aizsargā Latvijas jūru, kurā mēs, lībieši, dzīvojam.
Jūrmalā
Mēs dzīvojam lībiešu ganās jūrmalā.
Zaļais mežs, zilā jūra un baltās smilšu kāpas ir tās, ko mēs te redzam katru dienu.
Tik laba cīnījusies, kā baltā jūrmala smiltīs nav bērniem nekur.
Tur var lasīt arī krastmalas.
Reizēm tās ir ļoti daudz malā.
Zvejnieki veic priedes lauvas kuģus, uzliek tām mastas virsū, pie mastām burā no papīra un liek tām laimēt.
Vējš dzen kuģus projām no laika, kamēr tie tiek maršrutos, kur viļņi ap tiem met.
Ja vien grib, var arī iet jūrā peldēt.
Lieli ļaudis var peldēt pāri otram, reizēm arī pa trešo ogu.
Bērni netiek līdz otrai ogai, dzeršana jau ir pārāk dziļa.
Otrs joks ir ūdens vairāk vilnas, nevis pazemes joks.
Kad ir skaidrs laiks, tad var redzēt citur jūru brētliņas.
Baltijas bāka spīd gandrīz arvien.
Pa jūru iet kuģi, un zvejnieki laivas redz gan jūrā iet, gan laiku nākam.
Zvejnieki no jūras visvairāk atved butes, reņģes un brētliņas.
Reizēm laikapstākļiem ir arī lielākas zivis kā tūrši, sīrupi, laši un citas.
Spēle
Pludmalē mēs ejam,
jūrmalā ej jūs,
jūrmalā iet visi mūsu ciema zvejnieki.
Mēs ejam jūrā,
jūrā ej jūs,
jūrā iet visi mūsu ciema zvejnieki.
Ziemā ejam,
pavadīt laiku jūs,
malā iet visi mūsu ciema zvejnieki.
Iesim mājās mēs,
jūs dodaties mājās,
mājās iet visi mūsu ciema zvejnieki.
Pavasaris
Pavasaris jūrmalā ir vēls.
To dara ledus jūrā, kas dod aukstumu.
Bet, kad pavasaris ir klāt, tad viņš arī ir skaists.
Līvli domā, ka tik skaists pavasaris kā jūrmalā nekur nav.
Pajumtniekiem un priecēm ir vistas klāt.
Umārztaros zied koki, kas apgraizās niedrēs, miežu meklējot.
Bezdelīgas lido uz vienu pusi un otru, svētputns stāv uz vienas kājas savā ligzdā, ķega ķega un viss mežs ķega no putnu ligzdas.
Upes un strauti ir pilni ar ūdeni, tie tek ar strauju straumi jūras pusē, trokšņojot ar savu golumu.
Zvejnieki atkal var doties jūrā un dzīvnieki tiek ganīti ganībās.
Kad govis pirmo reizi ir bijušas ganībās, tad, lai būtu vairāk piena, ganāmpulki vakarā tiek gilti.
Māras svārki gīlst pretī.
Pie sievu piedalās arī bērni, un šajā vakarā visi nerimst, ja bērniem ir slapjš apģērbs.
Pāvils ziemas naktis baidoties aizgāja projām,
uz ārvalstīm zvejniekus mazgājot ir apmeklējis.
Pavasari viņš atkal ir atgriezies pie mums,
atnākot, viņš no šejienes klusi ir ēdis sniegu.
Jānis ēdis ziemas aukstumu ēdis ledu,
un cik tālu redz tikai acu jūra nu palika vaļā.
Zvejnieki nu atkal met jūrā tīklus,
ar zivs pilnus tos pēc tam izvelk ārā.
Ierodoties jūrā, nākot malā, viņi neaizmirst par to,
kad atnesa viņiem vezumu saules darbu.
Dzirnavas
Kad Jāņu diena ir klāt, tad ir arī siets.
Jāņiem ļaudis iet uz jūrmalu.
Tur ir kāda veca laiva apgriezta, kādi ragi savilkti kopā un tiem tiks pievienots uguns.
Dziesmās dziedātas Jāņu dziesmas, bet latviešu valodā.
Pēdējā laikā dzirdama arī kāda atsevišķa dziesma krastmalas valodā.
Pēc Jāņu dienas tūlīt nāk liels, smags darba laiks, siena laiks.
Pavāram ir tālas pļavas, viņi nemaz katru vakaru netiek mājās un bieži arī pa nakti pļāpā guļ.
Par sievu pilsētas ļaudis nāk ārā krasta ciemos dzīvot, lai varētu jūrā peldēt.
Zvejniekiem arī tagad notiek vislielākais butes stiepšanas laiks.
Senāk zvejnieki uz vada izvilka virves ar rokām, patlaban virves ir daudz bedres un rupjumi, arī butes vada pati ir daudz lielāka, un virves tagad ar motorlādēm tiek izvilktas ārā.
Rudens pusē vasarā notiek arī jau jūrmalā brētliņas.
Tikai tad, ja siltā laikā tos pārāk daudz neķer.
Liels prieks bērniem vasarā ir tas, ka var iet vākt un sēņot soļus.
Zemenes, zemenes un pupas jau ir gatavas.
Glābšanas dziesma
Klausieties, bērni, es jums tagad pateikšu, kā dzied pešlinki:
viņš dzied: “Vējš!”
viņš dzied: “Vējš!”
viņš dzied: “Viča čalis!”
viņš dzied: “Vitš vējdzirnavu!”
viņš dzied: “Viča vilnis, viča vilnis,
viča vadonis, viča vadonis,
viča vadonis, viča vadonis,
Čorr!”
Sigžne
Kad lauka krātuve ir gatava un pļauta, tad sākas rudens.
Saules kļūst īslaicīgas un naktis garas.
Svētku putns jau no savas ligzdas ir pazudis un arī dziedošie putni vairs nav dzirdami.
Viņi visi no mums ir aizgājuši uz siltām zemēm, kur nav sniega un aukstuma.
Meži ir klusi palikuši, tikai vaļu izgāztuve ir dzirdama visvairāk vakaros, kad tie barni lido, meklējot vietu, kur tie koku galotnēs var gulēt pa nakti.
Zvejniekiem ir zināms vislielākais zvejas laiks.
Viņi atnes laiku gan brētliņas, gan reņģes.
Jūrmalā ir jāstrādā visu dienu.
Kad tīkli ir nopludināti, tie tiek vaļā izklāti, un zvejnieki tikai spēkojušies ēst, atkal ņem tos zemē, lai varētu priekšā sirds un atkal metienu.
Vakars un arī ūdens jūrā ir sasaluši, dūmus vairs neviens nevar.
Kad burkāniem pirksti sasalst, tad viņi krastmalā uguni, kur var paslēpties rokas un pats sildīties.
Rovis steidzas zemenes augšā cimdā, lai tās būtu gatavas nākamā pavasara sēšanai.
Un, kad kartupeļi ir ņemti, tad arī zeme aizsalst, jūrā rodas soga, pēc ledus, un ziema ir klāt.
Mātes valoda
Jūrmalas valoda, mana dzimtā valoda,
svēts man ir tava balss.
Kas var aizmirst jūrniecības valodu,
aizmirst arī savas mātes vārdu.
Jūrmalas valodu runāja
vecas cietas jūrmalnieces,
jūrmalu valodā dziesmas dziedāja,
jūrmalas valodā dievu lūdza.
runāt Jūrmalas valodu
jo pļāpāt; –
būt tādam kā mūsu tēvi:
lībieši kā akmeņi ciet.
Ziema
Ciems un sniegs ir mūsu lībiešu jūrmalā kādu laiku pirms stafetēm.
Ja viņi ir bijuši garām ar savām eglēm, asarām un talantiem labiem bērniem, tad sākas ziema.
Laiks kļūst auksts un krīt sniegs.
Ratiņi nu ir velkuši vaļā, un visi brauc ar ragavām un līdzenumiem pa baltu sniegu.
Reizēm, kad kāds skan, pie zirga vilces piesiets arī pulkstenis, kas kolas laikā tālu skan.
Pa ziemu bērniem ir jāiet skolā un jāmācās sidāli.
Lai skolas darbi būtu paveikti, tad ir laiks iziet ārā spēlēt, izstiept sniegoto stumbru un iztaisīt sniega mirkļus.
Braucot kļūdas, var arī skriet ar ledusskapjiem un ar mazām ragavām var nogāzt no kalna, tā ka vējš vien pa skursteņiem dublē.
Jūrasm rodas ledus pilns un bieži ir dzirdama jejnieku kūpināšana, kad viņš citus kuģus ved caur ledu.
Ja ir īpaši auksta ziema, tad kuģiem ir jāpaliek klāt, tad arī stiprs ledusskapis vairs nespēj palīdzēt.
Visi gaida pavasari ar sauli, kas visu sniegu un ledu izkausē.
Spēcīgs
Austrumi ar sauli
spēkus mēģina, –
austrumu mākoņi ar sniegu
dienas klāj.
Stāvi starp saules straumi
saulei
sūta, tas dara, kā paliek ūdens
tikai sniegu apcirst.
Pūš austrumos, kad viņš aizved
ārā pīles,
saule spīdēs
par viņu vīna darītāju.
Saule zaļa,
kas vēl klāj sniegu.
Saule kļūst vēsāka,
ir jāiet.
Unvecāki
Tālumā mežā bija vecas mājas.
Tur viņam bija liels vējdzirnavas, kur, sākoties rītam, viņš līdz vakaram atdzisa smalku miegu.
Vakarā miega vecumā paņēma lielu maisu pilnu smilti un devās bērniem miegā vīt.
Atnāca Kōrliz zem loga un skatījās – tā jau gaidīja un zēns vēl spēlējas uz grīdas!
Žāvīgi paņēma no maisa labu miegu un caur logu iemeta zēnam acis.
Nu zēns palika aci ar grūsnībām, miegs sāka ģībt acu lāpstās.
Kad māte to redzēja, viņa teica: “Ak, miegains, tu aizmigsi mūsu Kōrlias grīdā.”
Paņēma zēnu klēpī un veda gultā.
Bet bezmiegs pakāpās uz priekšu ar gariem soļiem, miegs gāja vīt arī citiem bērniem.
Unloul
Lieli peles, mazi peles,
atnesiet bērnam miegu
caur māju, caur kaklu,
caur šūpuļgalvu.
Ko es šovakar redzēju
Bija pusaudzis, kad miegs aizgāja projām.
Visi gulēja.
Es dzirdēju citā istabā runāšanu un sludināšanu.
Es izkāpu no gultas un gāju skatīties.
Es stāvēju starp slēgtām durvīm.
Un ko es redzēju!
Sēnīte un māte kā kafejnīcā turēja kāzas.
Abiem bija papīra rozes pie krūtīm, un pīpis turēja kā kafejnīcu pie stūres ciet.
Kažokādu bija pilna grīda.
Pada un paņēma divas mušas, citas visas dāvanas.
Sidtaņģes pārvērtās par ķeizarēm, tēva filca ķeizarītes lēca ar čibu.
Visi sajaucās vaļā kāju ielejā.
Kafijas un jūslotas stiepās kā griezieni no vienas sienas uz otru.
“Padariet tik daudz trokšņu!” rīdēja vecmāmiņa, trīskājains krēsls.
“No tautas pamostas, tad ir vīķis cauri.”
Bet to neviens neievēroja.
Tik daudz nagri un dārglietas, kamēr viena kafēta saskrēja ar cukuru.
Kafijai apgāzās āboliņš no malas, un cukurs apgāzās.
Visu cukuru uz grīdas izplata.
“Vai es neteicu!” potēja vecāsmātes krēsls.
Visi ļoti nobijās un katrs skrēja savā vietā.
Es atgriezos gultā.
Māte no rīta domāja, ka sūkalas to ir izdarījušas.
Daini, danču ķekars
Dāvanu, danču ķekars,
dejo, dejo vien;
dejot kopā ar muguru un grēci,
dejo, dejo vien!
Katru dienu svētdienās,
katru dienu dejo sauli,
Žēl dāņi, šodien dāņi,
dejo, dejo vien;
rīt tāpat atkal dāvanās,
Dāvanu, danču ķekars,
Ar spalvu.
Valters Langs: Baltijas jūras sāls–balto saiknes uz arheoloģijas un valodas procesu pamatiem.
Baltijas jūras sāncenšu un ziemeļrietumu baltiešu ilgstoša un sagraujoša saikne radās šo divu dažādu valodu kopuma daļu materiālu un garīgās kultūras (neatkarīgo valodu) caurspīdība.
Kēra koncentrējas uz abām kultūrām kādām interesantām ogām, mēģinot krāsot un parādīties arheoloģiskām zināšanām abās pusēs.
Parasti baltkrievu vārdi tiek ņemti vērā kādā semantiskā grupā, lai noteiktu to apzīmēšanas laiku un vietu.
Tāgad tiks traktētas visstiprākās, jaunības brālības laikā tapušās saiknes, raugoties uz iespējām izkrāsot balto jūras sāli no Kalev/Kaleva baleta vārda kalvis/kalējs ‘siepā, solā’, kā autors to vispirms ir nodibinājis igauņu valodā (Lang 2012).
Noslēgumā šis temats aizvedīs pie brāļa un atsevišķa brāļa rīkles aizkavēšanas no to pašu vārtu puses un to rīkles aizkavēšanas pie upurēšanas un nodokļu uzlikšanas.
Pēteris Kallio: Stīva fonoloģija no baltā jūras sāls pirmvalodas līdz lībiešu pirmvalodai.
Kēras tiks atceltas rekonstruēt galvenos fragmentus starp tuvāko hronoloģisko kārtu (obligātā) priekšvēlēšanu miera zarnas un priekšvēlēšanu valodu.
Lai to analizētu, ir pirmlīmeņa fonēmu sistēmas rekonstrukcijas, kuru agrākie versi ir bijuši fragmentācijas un pelggani.
Noslēgums tiks īsi apspriests par to, kad un kur pirms lasīšanas ar kurmu un Salātu runāja e’palīgvārdu lībiešu valodā.
Patrick O’Rourke, Karl Pajusalu: Lībiešu darināts igauņu mūris.
Kēra skatās valodas jaunradi, kas ir raksturīgi gan Kurzemei, gan Salātam lībiešu valodā un ir pazīstama soranta veidā arī igauņu mūrī.
Skatāmi tiek fonoloģiski, morfoloģiski un morfosintaktiski redzami.
Viņi galvenokārt nāk priekšā Ziemeļrietumu un dienvidrietumu valstīs, galvenokārt Igaunijas un Latvijas pašreizējās dienvidrietumu robežas tuvumā.
Plaši izplatīto lībiešu redzējumi lielākoties var būt rietumu baltās jūras sāls savdabīgs veidojums tad, kad to pamatā nav kontakti germānam vai baltajam solim.
Lībiešu valodas agrākās teritorijas tiesā tuvākajos gados pazīstamais skatījums ir tulkojams ar lībiešu valodas substrātu igauņu rietumu un igauņu mūros.
Kristi Salve: Pa Salu Salātu: Lībiešu vietu nosaukumi Igaunijas vecākajā ro’vlō.
Kēra meklē atbildes uz jautājumu, vai Igaunijas vecākais ro’vlōlis ir zīmējumi par lībiešiem.
Ēstu vecāko tautas dziesmu datu bāzē izmantotajā rakstā apskatītas zemes, upes un pilsētas dažus nosaukumus.
Kurzeme’ vārds ir ļoti populārs, kaut arī tas nāk priekšā ne visos kontekstos, kas bieži vien ir laupīti no apakšterapijas.
Vējš Tuisks: Lībiešu valodas skanējumu sistēma un balss galvenie pārstāvji.
Ar šo rakstu lasāms pārskats par lībiešu valodas skanējumu sistēmu un balsi.
Kurzemes lībiešu mūra lielākā atšķirība ir starp austrumiem un dienvidrietumiem, centrālā daļa jeb Lielirbe ir pārejas posms.
Mūsdienu lībiešu valodas pamatā ir idālisma pārtraukums.
Kērā tiks aplūkots lībiešu valodas standarta priekšstats, paralēlā izceļot arī kādu pārtraukumu.
Pašpasludinātāji un līdzskaņotāji tiek diskutēti atsevišķi.
Vēl tiks aplūkota lībiešu prozodijas sistēma.
Lībiešu valoda baltkrievu somu valodā ir savdabīga, jo valodā ir jūtamas zināšanas latviešu valodā.
Otrkārt, lielā daļā baltkrievu jūras sāls valodās, lībiešu valodā ir balsī cieti un rīdzinieki, kas var nākt klajā arī kā garas divkārtējas filmas.
Lībiešu valodā ir arī daudz īsfilmu un picu vienkāršo, divkārtējo un trīskārtējo īsfilmu veidotāju.
Tiit-Rein Viitso: Esošs lībiešu valodā.
Lībiešu valodā ir maza kubvieta vai laika paraugi vārdu formām, kas atbild uz jautājumiem, kur vietā? un nekad? un pēc savas beigām ir esošs ragavas forums tāpat kā tādi forumi citās baltās jūras sāls valodās.
Kēras tiek pārbaudītas šie forumi, tām tuvi jautājumi, kur vietā? nekad? un no kurienes vietas gadā? atbild latgaliešu, ekscesīvo un sublatīvo lāpstu forumi, un to iztorija.
Vēl kā esošs forums tiek izlaupīts no dažādās formās ar tiem identitātes forumiem, kas tiek izmantoti kā situācijas adverbiāli, un noskaidroti to izmantošanas veidi.
Valts Ernštreits: Lībiešu vārdnīcas rikšanas metodes.
Kēra analizē lībiešu vārdnīcas rikošanas iespējas – īsziņas, līzinga vēstules, vēstules, vēstules un vēstules.
Šīs vārdu krājuma bojāšanas metodes ir saprotami izmantotas jau visas mūsdienu lībiešu valodas dziedināšanas laikā, un lībiešu valodā ir arī jaunu vārdu radīšanas stipras tradīcijas.
Tātad pie jaunu īsvārdu radīšanas jādomā par vienskaitļa un daudzskaitļa lietojumu īsvārdu apzīmējumā un tāpat par īsvārdu atšķirīgajām kārtām, kas ietver istisko ģēnija galu vai kur abas daļas tiek sabojātas.
Līniskie vārdi lībiešu valodā ir galvenokārt savstarpēji saistīti ar starpcilvēkiem vārdiem, kur par starpnieku valoda ir latviešu valoda, un Līniskie vārdi ir jāklasificē ar lībiešu valodas izteiksmes un morfoloģijas īpatnību.
Ļoti saspringtas ir lībiešu valodas metodes ar sufīkstu pleciem, prefiksu izmantošana ir pretēji plaši šķirtam viedoklim veikli sodīta.
Daudzas jaunas zināšanas nāk lībiešu valodā kā tulkošanas līnijas; turklāt var iepazīties divās lielākajās tulkošanas līnijās – igauņu un latviešu valodā, kas izveidotas pēc tulkojuma līnijām.
Lībiešu valodas vārdu krājums ir maz pētīts tēmās, kur nepieciešams vairāk dziļo zināšanu Tomēr līdzšinējā darba gājienā bojāšanās arāls sniedz daudzpusīgu piemēru lībiešu vārdu krājuma turpmākai attīstībai.
Renāte Blumberga: Lībiešu valoda 1930. gadu gājienā: ieskats laikraksta “Līvli” redaktoru rakstībā.
Kēra attēlo 1930. gados iznākušo laikrakstu “Līvli” abi redaktori Andris Štālers un Kōrli Stalte gājienā atrod vārdu krājuma paraugus abos, ka pat līdz šim valodu valodās pētītu maz izmantotos avotus vai atrastu jaunus vārdus lībiešu vārdnīcas papildināšanai.
Ziņu krājuma piemēri sniedz priekšnoteikumu tam, kādus jaunpienācējus un parādus izmantoja “Līvli” redaktori savā rakstībā un vai tie sakrīt ar iepriekšējā laika lielākajā literārā avota – 2012. gadā iznākušās “Lībiešu-latviešu-latviešu vārdnīcas” – parādītajām formām.
Uz šo pazīmju pamata tiks sniegta īsa analīze par to, vai vārdnīcas vārdu rakstīšana un burtnīcas forumi ir likumsakarīgi vai arī tajos ir vajadzīgi pierādījumi.
Ir pierādīts, ka “Lībiešu-latviešu-latviešu vārdnīca” redzami nelīdzsvaroti vārdi mežģīšanas tīpā. Tas būtu jāsaskaņo ar tiem pareizvārdu tipiem: 1) lietu vārdiem, kur latviešu valodā galvā ir -ar, ar un lībiešu valodā -ar; 2) lietu vārdiem, kur latviešu valodā galvā ir -ors un lībiešu valodā -or, ar; 3) lietu vārdiem, kur latviešu valodā galvā ir -ar un lībiešu valodā -al, ar.
Vēl ir pieradināts, ka jaunatne – dažādu cilvēku savstarpējās attiecības – nav ievērojusi stingrus formulējuma principus.
Kēras ir arī parādītas parādzīmes, ar kurām lībiešu valodas vārdnīcas var papildināt.
Kristaps Moselijs: Sabiedrības valodas atjaunošana: lībiešu un citu valodu sabiedrība.
Kēra apvieno valodu mutvārdu lietošanā dzīvošanas vingrojumus uz divām Eiropas valodām, kuras vairs netiek lietotas katru dienu: tās ir koru valoda dienvidaustrumtrumos Anglijā un lībiešu valoda Latvijā.
Vaicātas tuvības tiek lietotas ar jūlgas attēlu pierādām mēles no jauna, lai izmantotu šīs valodas, bet ir arī līdzīgi redzējumi un vienlaikus ir kas iemācīties viens no otra.
Korna Pulkstenis darbu pie valodas apguves sola un motivācijas ir apvienojis ar kursiem, kas caurvij Lībiešu savienības Kolkas daļu Kurzemē.
Satversmes komisija bija plaša – tajā bija 26 Satversmes sapulces deputāti.
Skaidrs, ka tik lielam lokam konkrēta, praktiska prāta darbs būtu ierobežots.
Tāpēc tika nolemts to iedalīt divās apakškomisijās: viens gatavo valsts iekārtas projektu, otrs gatavo pilsoņu brīvību un tiesību deklarāciju.
Tā pirmajā apakškomisijā tika ievēlēti 13 deputāti, un par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Fēlikss Cielēns (dzimis 1888. gadā, Rīgas aprinka Viduszemes pusē, miris 1964. gadā).
Savulaik, mācoties Parīzē, viņš bija izpētījis konstitucionālās tiesības un Vežciema parlamentārismu.
Jau 1915. gadā, domājot par Latvijas politisko autonomiju, viņš izdeva savas valsts iekārtas principus.
Fēlikss Cielēns bija ieguvis vispārēju izglītību un veicis arī politisku darbu: 1906.–1910. gadā studēja tiesības Petõrburgas vidusskolā, 1912.–1913. gadā Parīzes universitātē, un kopš 1904. gada liela inde piedalījās revolucionārā kustībā.
1906. gada kara tiesa parakstīja viņa nāvessodu, tāpēc viņam bija jābēg un gadiem ilgi jādzīvo Brislī, Parīzē un Šveicē, izsūtot savus rakstus laikrakstā "Cīņa", citos sociāli demokrātiskos un demokrātiskos izdevumos.
Tomēr Latvijai izšķirošajā laikā viņš bija Rovņavā, Satversmes sapulces, 1., 2., 3.Saeimas, Ārlietu misijā un Ārlietu ministrijā.
Viņa vadītā apakškomisija iznāca ar tādiem principiem kā valsts centrālās pārvaldes orgānam - parlamentam un tā ievēlēšanai, Valsts prezidentam un parlamenta priekšsēdētājam, Ministru kabinetam, ministru prezidentam un ministriem, tiesnešiem, Valsts kontrolei, referendumiem, konstitūcijas grozījumiem.
Jo plašāku pārskatu un analīzes pantu ietvaros sadarbībā ar M. Skujenieku 1921. gada septembrī sniedza Jānis Purgalis (dzimis 1968. gada Valka aplī, miris 1934. gadā).
Viņš bija studējis tiesības Maskavas vidusskolā (1892–1896), kļuvis par vadošo advokātu, izvēlējies Rīgas lietuviešu biedrības priekšsēdētāju, Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju, aktīvi pilsētvides pakalpojumu sniedzēju organizētāju Rīgā un Latvijā, pilsētvides pakalpojumu sniedzēju delegātu Nīderlandes, Austrijas, Vācijas un Itālijas pilsētvides pakalpojumu sniedzēju federācijās.
Pēc Satversmes sapulces – 1. Saeimas deputāts.
Gan apakškomisijās, gan komitejās strādāja tikpat ātri arī citi Satversmes sapulces deputāti - Arveds Bergs, Pauls Kalniņš, Pauls Šiemanns, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Kārlis Ulmanis, Valērija Seile, Francis Kemps, Juris Pabērzs, Oto Nonācs, Fricis Menders, kā arī Latvijas Universitātes izcilākie pasniedzēji - baltkrievu zinātnieks Kārlis Dišlers, tautas nama pasniedzēji, valodas speciālisti un daudzi citi.
Arveds Bergs (dzimis 1875. gadā Rīgā) – jurists un plaši pazīstamais sabiedriskais darbinieks, absolvējis Tartu Augstskolas Juridisko fakultāti un tieši pēc augstskolas strādājis Petõrburgas apgabaltiesā un Tiesu palātā, pēc Rīgas lietuviešu biedrības, bijis “Baltijas Vēstnesis”, “Dzimtenes Vēstnesis” un citu izdevniecību vadītājs, progresīvas inteligences organizētājs, izpildījis rakstu autentiskumu par Latvijas starptautisko situāciju un Krievijas franču, vācu, angļu un krievu valodā.
Kārlis Ulmanis trešajā valdījumā viņš bija iekšlietu ministrs, Parīzes miera konferences delegāte, Satversmes sapulce, 1. un 2. Saeimas deputāts.
Pēc 1940. gada okupācijas apcietinātais, izvilkts no PSRS un 1941. gada 19. decembrī nošauts Orenburgas cietumā.
Pauls Kalniņš (dzimis 1872. gada Jelgavas aplī) – pēc Liepājas ģimnāzijas mācījies Maskavas universitātē ilggadējos zinātniekus un Tartu augstskolā akadēmiķus, viņam patīk sociālistiskās domas, par to viņš ir audzis projām no Baltijas valstīm, strādājis par asistentu Zīrich klīnikā, vācu sociāldemokrātu laikrakstā rakstījis par cirvja stroipekspedīciju Baltijā. 1906. gadā viņš atgriezīsies Latvijā, dalās medicīnā, tajā pašā laikā strādā arī par pamatdarbu, rakstot arī izdevniecībai, to skaitā sociālo demokrātu laikrakstam “Cīna”.
Sākoties pirmajam pasaules karam, apzīmējums mobilizējas un viņš strādā par kara ārstu gan Helsinkos, gan Rīgas frontē.
1918. gadā kopā ar Fricis Mendersu, Marģeru Skujenieku, Kārlis Ulmanis, Paulu Kalniņu viņš gatavo un sūta Vācijas Reichsta sabiedrības rezolūciju par neatkarīgu Latviju.
1918.–1920. gadā viņš ir Tautas padomes loceklis, 1920.–1922. gadā – Satversmes sapulces loceklis, 1922. gadā – visi četri pirmie Saeimas deputāti un no 1925. līdz 1934. gadam – Saeimas priekšsēdētājs.
Vācijas okupācijas laikā 1943. gadā piedalījies Latvijas Centrālās padomes dibināšanas procesā, 1944. gadā dosies uz Zviedriju, bet izglābsies no Austrijas un 1945. gada augustā nomirs.
Pauls Šiemanns (dzimis 1876. gadā Jelgavā, miris 1944. gadā) – Baltijsaksas sabiedriskais darbinieks, pētījis tiesības, vēsturi un rakstniekus Berlīnē, Marburgā, Minhenē, Greifswaldā un Boņā, Dr.iur., savulaik “Rigasche Rundschau” un citu izdevniecību galvenais redaktors, Krievijas bruņoto spēku virsnieks Pirmā pasaules kara laikā, vācu rīdzinieku kritikas dēļ izsūtīts Berlīnē kā “letofils un demokrāts”, bet atgriezies Rīgas un Vācijas minoritāšu priekšnieks ir arī Latvijas Nacionālās apvienības loceklis, Latvijas Satversmes sapulces deputāts un visu pirmo Latvijas Saeimas Vācijas nodaļas priekšnieks, galveno konstitucionālo un mazākumtautību problēmu vadītājs, no 1925. līdz 1935. gadam Eiropas Tautas kongresa prezidenta vietnieks Ženēvāvā
Gustavs Zemgals (dzimis 1871. gada Jelgavas aplī, miris 1939. gadā) – beidzis Maskavas Augstskolas Juridisko fakultāti, piedalījies Krievijas un Japānas karā un 1905. gada revolūcijā, laikrakstu un žurnālu redaktors, 1917.–1920. gadā – Rīgas pilsētas vadītājs, 1918.–1920. gadā – Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs.
1918. gada 18. novembrī Tautas padomes sēdi, kurā tiks izsludināta Latvijas Republika, Jānis Čakste aizstās viņa ASV misijas laikā, divu Saeimas deputātu, savulaik kara un finanšu ministra vietā.
No 1927. gada līdz 1930. gadam – Latvijas Republikas otrais Valsts prezidents.
Alberts Kviesis (dzimis 1881. gada Jelgavas apgabaltiesā) – beidzis Tartu Universitātes Juridiskās fakultātes, zvērināts advokāts abs un zvērināts advokāts Jelgavas apgabaltiesā (1907–1915), Jelgavas Latviešu savienības priekšsēdētājas savienības priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks, Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces deputāts, Tiesu palātas priekšsēdētājs, 1., 2. un 3. Saeimas deputāts (1922–1930), Saeimas priekšsēdētāja vietnieks (1926–1928), iekšlietu ministrs (1921–1923).
Tajā pašā laikā viņš ir muzikāls cilvēks, pats kopā ar dēlu taisās muzicēt un ir viens no letālākajiem āboliņa organizatoriem, Latvijas Nacionālās āboliņa jogas un direkcijas locekļiem, arī aktīvi 7. un 8. Vispārējo dziesmu svētku protektors.
No 1930. gada līdz 1936. gadam – Latvijas Republikas trešais prezidents, no 1936. līdz 1940. gadam – valdījis advokāts Rīgā, vācu okupācijas laikā – vairākos tiesību dienestos.
Nomirst 1944. gada augustā uz Vācijas kuģa, pirms došanās uz Vāciju.
Kārlis Ulmanis (dzimis 1877. gada Jelgavas reģionā) – indu pilns sabiedriskais, politisks, valsts darbinieks, tautas namsaimnieks.
19 gadus vecais devās uz Zemgali, lai mācītos piensaimniecībā, tad studēja Zīrich Politehniskās institūta Zemkopības fakultātes (1902–1903), Leipcigas Augstskolas Zemkopības fakultātes (1903–05), pabeidza Nebraska Augstskolu Zemkopības fakultātē AĪVā, Lincolnā (1909).
1902. gadā un vēlāk organizēja pirmos piena pārstrādes kursus Latvijā.
1905. gada revolūcijas laikā arestēti un nosūtīti uz Pleskavas apcietinājumu, kopš 1906. gada dzīvojot emigrācijā Vācijā un ASV.
1917. gada aprīlī par Viduszemes gubernatora komisāra vietnieci ievēlēja Tautas padomes locekli (1918–1920), Satversmes sapulces deputāti (1920–1922), visus četrus pirmos Saeimas deputātus (1922–1934), četrus reizes par ārlietu ministru, vienreiz par pratināšanas ministru, divas reizes par zemestrīces ministru, vienreiz par kara ministri, septiņas reizes par Ministru prezidentu. Viņš ir 1934. gada 15. maija Valsts apvērsuma vadītājs. Valsts apvērsums aptur Satversmi un Saeimas darbu, kura radīšanai viņš sniedzis daudz ideju un apspriešanās, 1936. gada 11. aprīlī viņš uzņemas Valsts prezidenta pienākumus, kas turpinās līdz 1940. gada 21. jūlijam, kā arī PSRS armijai un okupācijas karaspēkam ienākot.
1940. gada 22. jūlijs tiks izvilkts Pūkaukā, 1941. gada 5. jūlijā – apcietināts, nosūtīts uz priekšu, 1942. gada 20. septembrī – ceļā miris Krasnovodskas (tagad Turkmenbašī) cietumā, kapsētas vieta nav zināma.
Tas cilvēks, kura dzīvē visaugstākā bija Latvijas valsts, ir novērtēts ļoti īpašā veidā.
Acīmredzot latviešu vēstures pētnieks (un viņa kritiķu biogrāfs) Edgars Dunsdorfs saka: “Uzskatīsim, ka kāds cits varētu būt Latvijas pirmais ministru prezidents.
Nav jāšaubās, ka, skatoties tikai pēc iespējām, latviešu jauno inteligentu vidū bija daudzi, kas varēja to visu piepildīt.
Tomēr sola nebija lietderīgi drosmīgi, lai aizvestu novadus; Ulmanis bija tāds drosmīgs.” Turklāt – visus darba gadus.
Valērija Seile (dzimis 1891. g. Rēzeknes novadā, miris 1970. g.) – izpilddirektore, Latgaliešu biedrības darbinieks, absolvējusi Petrogradas Bezstuževu Kuordinārās sieviešu kursus Filoloģijas un vēstures fakultātē (1916), skolotāja Rēzeknes un Rīgas vidusskolā, Latvijas Tautas kongresa biedri, Satversmes sapulces deputāte (no sešām sievietēm), ilgstoša Daugavpils skolotāju institūta direktore (1920.–1940. g.), skolotājam un skolniekiem paredzētais mācību darbs.
Francisks Kemps (dzimis 1876. gada Rēzeknes reģionā) – viens no ievērojamākajiem Latgaliešu pirmās virves laika (1904–1917) aizsācējiem un līderiem, nacionālās pašpārliecināšanas veidotājiem, kas mūsu uztveres sistēmā un valodā apstiprina vārdus inflantieši, vitebskie un citi vietā tādi vārdi kā Latgale un latgalieši, bez kura mēs nevaram padomāt par latviešiem.
Neļa kumos studēja Petõrburga Arī otrā vampīra seminārs, aiziet no tā, turas pretī konkursam, māca un acī ar pāvesta diplānu Petõrburgas Civillinženas institūtā saņem inženiera-arhitekta amatu.
Par studentu laikā savāktajiem rubļiem sāk izdot pirmo laikrakstu “Gaisma”, pirmo laikrakstu un vairākas citas publikācijas.
Labā laikraksta ievadrakstā (27.11.1905.) viņš ar iedvesmu aicina:
“Veļi – latvieši! (..) Ir laiks arī mums, latviešiem, nomest melnos sulainus āboliņus, iestāties citu cilvēku rindās un teikt: es esmu latvietis, līdzīgs citām tautām, es esmu cilvēks, līdzīgs brīvs cilvēks!”
Kā rezerves komandieris kaujas Galīcijas frontē, ieguvis šveici, ieguvis Krievijas valsts ordeni, strādājis kaujas glābšanas resorā.
Atgriezies uz Latgali, uzkāpis augšā no Latgales kultūrnacionālās autonomijas puses.
Kad Latvijas Nacionālā armija ieņēma Rēzeknes pilsētu, tā kļūs par Rēzeknes pilsētas vadītāju, sadarbībā ar kaimiņu Francisku Trasunsu izveidos Latgaliešu demokrātu partiju (1924), tiks ievēlēta Satversmes sapulce un 1.Saeima, tiks aicināts kļūt par jaunās valsts savienības ministru, pēc tam - par ministrijas galveno inspektoru.
Savā dzirnavās netālu no Ludzas noslēdz savu sirdsdarbu – grāmatu “Latgales liktenis” (1937).
Valsts 1949. gadā to strādniekus, savu zemi dziļi ienīstošus cilvēkus sūta uz Sibīriju, Tomskas apkai.
Viņam ir laime palikt vienā no galdiem kolonistiem skanēt, kolhozā “Latgolija”, arī dabūt veco vīru.
Bet 1952. gada rudenī viņa zemene deg un tās iedzīvotājs mirst.
Juris Pabērzs (dzimis 1891.gada Daugavpils aplī, miris 1961.gadā) – jurists un rakstnieks, pētījis Petrogradas Augstskolas Juridiskās fakultātes (1912–1917), miertiesneša Daugavpils aplī (1917–1918), Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks (1934–1940), arī Satversmes sapulce (1920–1922), vairāku Saeimas deputātu (1928–1934) deputātu, ministra Latgaliešu gadījumā, trīs reizes justīta ministra, sociālā ministra, vairāku amatu Latvijas NSR laikā.
Oto Nonācs (dzimis 1880.gada Madonas novadā, miris 1942.gadā) – pēc Valkas skolotāju semināra pabeigšanas Rīgas Politehniskajā institūtā Kabotāža, Cand. rer. merc., bijis aktīvs politiķu žurnālists, zemessargiem un agrārās problēmas atzinējs, laikraksts “Latvijā” (1905–1914), “Latvijas Vestnesis” (1925) un citu izdevniecību redaktors un rakstnieks, ievēlēts Latvijas Nacionālajā teātrī, Satversmes sapulces, 1. un 2.Saeimas sastāvā, bet atbalstīts Kārlis Ulmanis autoritārās varas, kas 1934.gada 15.maijā paturēja cietumā arī viņa izveidoto Satversmi.
Fricis Menders (dzimis 1885. gadā Rīgā) – pētījis tautas piederību un tiesības Vīnes vidusskolā (1907–1911) un Bernes vidusskolā (1911–1912), Briseli Sotoloģijas institūtā (1913), Dr.iur., aktīvi 1905. gada revolūcijas dalībnieki, sociālo demokrātu līderi, arestēti un izsūtīti uz Sibīriju uz Jeņisej gubernatoru, parasti aizbēguši, atgriezušies Latvijā. Viņš bijis Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulce un visi četri pirmie Saeimas deputāti ASV un Tieslietu komitejā.
Vācijas okupācijas laikā piedalās Latvijas Sirdsapziņas kolektīvā, pēc kara izpilda vairākus tiesību aktus, līdz 1948. gadā atkal tiek apcietināts un nosūtīts uz Mordoviju, miris 1971. gadā Rīgā.
Kārlis Dišlers (dzimis 1878. gadā Kuldīgas reģionā) – izcils latviešu baltkrievu zinātnieks, viens no Latvijas baltkrievu tiesībsargiem.
Mācījies un absolvējis Petõrburgas Augstskolas Juridisko fakultāti, aculiecinieku veidā studējumā “Administratīvā justīcija Francijā un Vācijā”, pēc tam atstājot fakultāti valsts tiesību katedrā, lai veiktu akadēmisko darbu.
1917.–1920. gadā – valsts tiesību dotsente Omskas Politehniskās institūta Kuģošanas nodaļā.
1920. gadā atgriezās Latvijā, kur viņš kļūs par 1919. gada 28. septembrī atvērtās Latvijas Universitātes Tautas nama un tiesību fakultātes skolotāju - sākotnējo dotantu administratīvajās tiesībās, vēlāk arī valsts tiesībās, aizsargā Dr.iur grādu, tiek ievēlēts par profesoru un fakultātes dekānu, tiek ievēlēts par 2.Saeimas deputātu un tajā izpilda Izglītības komisijas priekšsēdētāja pienākumus.
Jo vēlāk gan tiesībsargājošajā pusē cenšas dibināt arī Kārlis Ulmanis 1934. gada maijā valdīšanu.
1941. gadā zvaigzni sūta uz Ķīpsalu, Krasnojarku.
Turpinājumā viņš strādā gan ar tehniķiem naktsvaktā, gan par skolotāja vietnieku, atgriezīsies Latvijā, 1949. gadā tiks nosūtīts atpakaļ uz Sibīriju, 1954. gada rudenī arī mirs ... Plašs un dziļš ir Kārlis Dišlers kā jurists un cilvēka aculiecinieks: viņš strādā gan laikrakstā "Tieslietu ministrijas Vēstnesis", "Darba tiesības", "Tautas tiesības", "Valsts darbinieks", "Jurists", "Skaidrība", gan populārajā laikrakstā "Jaunākās Ziņas", raksta dzejoļus un īsus stāstus, nāca klajā ar latviešu rakstiem krievu valodā.
Pierakstītas vairākas pamatlīnijas: “Latvijas parlamenta vēsture”, “demokrātiskās valsts iekārtas apakšlīnijas”, “Latvijas valsts pārvaldes orgāni un to funkcijas” un citas.
Viņš velta visu racionālo un labāko Latvijas valsts iekārtas mešanai, patriotam un profesionālajam darbam ar apgaismojumu valsts desmitgadē – 1928. gadā – veiktajiem darbiem tā:
“...Latvijas tauta ir sapratusi radīt, attīstīt un aizstāvēt savu demokrātisko satversmi, un varam būt pārliecināti, ka tauta to prot arī turpmāk – Latvijas Republikas turpmāko gadu desmitu un gadsimtu laikā.”
Nevar neko pretoties tam, ka Latvijas Satversmi veidoja latvieši ar augstāko inteligentu, līdzcilvēkiem ar savu kultūru.
Starp tiem – mūsu lielajiem garīgajiem darbiniekiem, Latvijas valsts idejas līderiem garajos gados: Rainis un Aspazija, Kārlis Skalbe, Francisks Trasuns, Andrejs Kurcijs un daudzi citi.
Rainis – Jānis Pliekšāns (dzimis 1865. gadā, Jēkabpils novadā) – augstākais prūvs latviešu garīgais strādnieks, absolvējis Petõrburgas Augstskolas Tiesību fakultāti (1888), bijis vairāku vietu advokāts un notārs, piedalījies latviešu inteliģentajā kustībā “Ūsa straume” gadsimta beigās, apcietināts, likts dzīvot Ziemeļkrastā (1899–1903), viens no 1905. gada revolūcijas iemiesniekiem, kopā ar sievu Aspaziju (1897. gadā) aizgājis trimdā (1905–1920. gadā) uz Šveici, visu mūžu aizmirsis par Latvijas valsti un tautas garīgo kāpšanu, izglītību, demokrātisko iniciēšanu, nenogurstoši rakstījis rakstus Šveices un Vācijas laikrakstās par Latviju un latviešiem, sniedzis izcilu ieguldījumu latviešu simbolizācijā
Te liek priekšā Nobela literatūras prēmijai.
Rainis sobs ierosināts, bet viņš nevar kļūt par Satversmes sapulces priekšsēdētāju.
Nomirst bez šaubām, ka Jūrmala 1929. gadā saglabāsies viņa sirds.
Aspazija – Elza Pliekšāne (Rozenberga) (dzimis 1865. gada Jelgavas aplī) – pirmais lielais latviešu sieviešu izlūkdienesta un dramaturga, temperamenta dalībnieks no “Ūsu straumes” kustības, kuras dzīves kredo visspilgtāk raksturo pirmā latviešu romantiskā drāma “Vaidelote” veikli: “Es debesu zvanu ir / un gildē vētra!”.
1895. gada rudenī viņš vēlas uzstāties Zīrich augstākās izglītības fakultātes Medicīnas fakultātes, bet veselība nav pietiekama. kopš 1896. gada viņš ir Rainis mūža līdzāspastāvētājs gan izdosies, gan miera laikā.
1920. gada pavasarī caur Varšavu un Daugavpils abi dzejnieki, kuru mīļākie tautas manifesti, 10. aprīlī atgriezīsies Rīgā.
Un pēc nedēļas tās ievēlē Satversmes sapulce ar deputātiem.
To, kā dzejnieks gājis Satversmes sapulces laikā, skaidri, lai arī subjektīvi norāda kāds cits deputāts, partijas loceklis Fēlikss Cielēns, rakstot par Rainis neparastajām oratora spējām katedrā, un Aspazija, kura gan runājusi tikai reizēm, bet kuras balss “laimīga un gaiša, valoda skrēja bezspiediena; runa bija bez sentimentāliem otrdienas, ne jebkādas mākslinieciskas, lirikas vilinošas skaistules.
Viņš runāja kā patiess cīnītājs un nedrīkstēja ar ironiju dot pa asti pretiniekiem...”.
Strādājošo problēmu un depresijas pieskāriena rakstnieks vienatnē gāja citur bez Rīgas 1943.gada beigās.
Andrejs Kurcijs – K u r s i s i s s (dzimis 1884. gadā Aizputes novadā, miris 1959. gadā) – rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, pētījis Rīgas Politehniskajā institūtā tirdzniecības prasmes, Vācijā Jenas vidusskolā – filozofiju un meditāciju, ieguvis Dr.med. grādu, pēc tam absolvējis Kazaņas Augstskolas Medicīnas fakultātē (1913) un izpildījis savu izglītības filozofiju un līdz ar to ar to arī arāli Berlīnu.
Piedalījies grādīgās sociālistiskās organizācijās, piedalījies 1905. gada revolūcijā, kļuvis par Latvijas neatkarības priekšsēdētāju (1918), ievēlēts Rovnõkups, Satversmes sapulce, Saeimu.
Tikai mūsdienu dzejoļu vizītē un arī grāmatas autore. Pēc kara valsts varasiestādes nospiedušas, apcietinātas, izsūtītas (1949).
Francisks Trasuns (dzimis 1864. gada Rēzeknes reģionā) – mācītājs, gaismas atnesējs, sabiedriskais darbinieks – studējis Petõrburgas Kauņa garīgo semināru, pabeidzis Petõrburgas Garīgo akadēmiju, pēc savas ilgmūžības opozicionārs. Valsts ir vērsusies, apcietinājusi, apcietinājusi un aizmirsusi pa ložmetējiem Daugavpils, Rīgas, Pēterburgas, Rēzeknes, Narvas, Novgorodas, Rēveles, Gačinas. Lai ieietu nodalījumā, viņš aicināts uz Vladimiru, no kura viņš atgriezīsies Petõrburgas seminārā par skolotāju un profesoru (1902).
Izsludināts Krievijas 1. valsts dūmi, piedalās Latgaliešu kongresa organizēšanā (1917. gada aprīlis – maijs), uz savu lielisko autoritāti balstījies Latgaliešu nolēmums par Vitebskas gubernāciju un atjaunot pievienošanos citai Latvijai.
Rainis raksta: “Francis Trasuns bija pirmais latgals, kas meklēja un atrada ceļu uz sapratni starp divām mūsu tautas daļām.” Valsts prezidents Jānis Čakste viņa nolēmuma laikā 1926. gada aprīlī saka: “Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas gerbonu trešajā vietā – Latgali.” ... Tāds bija tas latgaliešu – Latgaliešu Laikmetīgās zemes padomes priekšsēdētājs (1917–1918), Latvijas Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulce, 1. un 2. Saeimas deputāts.
Kārlis Skalbe (dzimis 1879. gada Cēsu reģionā) – tautas audzinātājs, somu rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos, jau tad uzkāpis no neatkarīgas Latvijas, bijis spiests doties uz ārvalstīm - sākotnēji uz Šveici, vēlāk uz Somiju, Norvēģiju.
Vēlāk atgriezīsies tēvzemei, dalīsies aktīvi, visvairāk strādā rakstnieka un žurnālista darbs, viens no lielākajiem laikraksta “Latvijas Vēstnesis” (19.07.1920.–15.12.1925.) veidotājiem un pirmajiem redaktoriem, vada Latvijas Rakstnieku un žurnālistu amats.
Latvijas valstiskumam svarīgu gadu laikā viņš ir Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulce un pirmie četri Saeimas deputāti.
1944. gada rudenī viņam jāmet savi mēness un jāiet pāri jūrai uz Baltijas jūras otru jūrmalu – Zviedriju, kur 1945. gada pavasarī viņš arī nomirst Stokholmā.
...Tieši, kā arī daudzi citi (neskatoties uz to, ka visi 152 Satversmes sapulces deputāti gatavoja un pieņēma Latvijas Republikas ievērojamāko likumu – Satversmi...
Tajā pašā laikā Rīgā tiks noslēgta vienošanās par Latvijas un Krievijas bruņoto spēku pārtraukšanu un izbeigta Brīvības cīņa (11.08.1920.), tiek pieņemta ievērojamā Agrārās reformas likuma (pēc iedaļas, no 16.09.1920. līdz 02.05.1922.), Bulduris notiks Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Puļļu, Somijas (jaukta arī Ukrainas un Baltijas valstu pārstāvji) konference par Baltijas Antantes izveidi (06.08.1920. līdz 06.09.1920.), notiks tautas nobalsošana, kas liecina par 1,6 milj. Latvijas iedzīvotāju, Antantes valstu tautību Latvijas Republikā de iure (26.01.1921.), Latvija kļūs par Tautas savienības dalībvalsti (22.09.1921.), veidos savu naudu (03.08.1922.: 1 lati - 0,2903226 grami tīra zelta), notiks 1.Saeimas vēlēšanas (07. līdz 08.10.1922
Jānis Čakste, izbeidzot Satversmes sapulces darbu, saka: "..mēs esam savu darbu pabeiguši.
Par mūsu darba labumu mēs paši nevaram rēķināties, lai cilvēki saprastu par to un nākamajām paaudzēm.
(..) Latvijas tautas pirmie likumdevēji ir pierādījuši, ka viņi cenšas īstenot parlamentāro darbu, un šis darbs nav bez šaubām.
Latvijas valsts ideja, izpratne par Latvijas valsts vajadzībām tautas vidū ir stiprinājusies pavisam nesen.
Es domāju, ka mēs neatradīsim nevienu, kas būtu pret šo Latvijas valsts ideju.
Jauno Latviju, kuru mēs esam nodzīvojuši divus ar pusi gadus, aug, sit ziedi un grauž mūsu nākamajām paaudzēm.”
Bet 1922. gada 7. novembrī, lielgabalu salūtā skanot un atklājot pirmo Saeimu, Jānis Čakste apvieno paveikto darbu vēl vairāk istiskā veidā: “Tikai šajā brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā valsts Satversme.
Šī jaunā Satversme Latvijā atnes jaunu sistēmu, tā veido vienu daļu no jaunajiem varas orgāniem un jau drīzumā nosaka gan bijuši, gan jauni orgāni to pienākumus.
Kopš tā laika šī jaunā Satversme būs tā bāze, uz kuras pamata valsts varas iestādes un varas iestādes var rīkoties labāk un pilnīgāk, neraugoties uz to, ka tai ir bijušas uzvaras agrāk.
Mēs visi ceram, un visi līmi stingri, ka šī jaunā Satversme palīdzēs mums līdz galam dibināt Latvijā likumu un taisnīgumu un līdz ar to arī tautas labo stāvokli un kārtību.
Lai šī jaunā valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stiprāku!”
To cilvēku iecelšana, kuri ir bijuši cietuši no Latvijas valsts domām, tagad ir palikusi stenogrammiska un Satversmes tekstā kā dārga piedošana mums.
Tas ir pamats demokrātiskai, atbalstītai, harmoniskai valsts dzīvei un tās pilsoņu dzīvei.
Oskars Gerts, laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenais redaktors Summa cum pietāte! (Ar dziļu cieņu – lat.)